Svētruna pamatojas uz Lūkas 10:38-42. Teksts par Jēzus viesošanos Martas un Marijas mājā. Marija sēž pie Jēzus kājām un uzmanīgi klausās Viņā, Marta saimnieko, gatavo maltīti un sūdzas, ka Marija viņai nepalīdz.

“Aizņemtība liela, bet garīgā produktivitāte zema,” uzsver Māris Ludviks. Viņš atsauc atmiņā vairākas vietas Bībelē un kādu filmu, kurā tiek atgādināts, ka cilvēkam ir jāturas pie vienas lietas, jo pārējam dzīvē ir sekundāra nozīme. […] lasīt vairāk…

Māris Ludviks sāk savu svētrunu ar to, ka Dieva žēlastība vienmēr mums bijusi klātesoša, neskatoties uz dažādu valdību maiņu, 50 padomju gadiem.

Mācītājs uzrunā draudzi ar jautājumu: “Ko mums nozīmē mūsu baznīca un draudze?”, pamatojoties uz Svēto Rakstu lasījumu no Vēstules Ebrejiem 10:19-24, kurā teikts, kādai jābūt draudzei.
Mums jārūpējas par to, lai tā būtu par svētību baznīcai, pilsētai un novadam. […] lasīt vairāk…

Mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics sāk svētrunu ar Marka 1:40-42. Teksts ir par spitālīgo, kurš lūdz Jēzum dziedināšanu un šķīstīšanu. Jēzus to arī izdara. Spitālība pazūd.

Mārtiņš atgādina, ka mums bieži ir brīži, kad jūtamies slikti, kad gribam kaut ko mainīt, un mums liekas, ka viss mums pienākas. Kā tad tā? Esam bijuši baznīcā, klausījušies – vai tad Dieva žēlastība mums nepienākas? “Lai kaut ko piedzīvotu, jābūt patiesam un atvērtam – uz to esam aicināti,” turpina mācītājs. […] lasīt vairāk…

Pēc lietaini vētrainas diennakts, svētdienas rīts Talsos aust priecīgi saulains. Tāpēc tik īpaši skan Raimonda Paula dziesma “Tu Dieva nams un patvērums, kur veldzēt dvēseles un sirdi,
Caur gadu simtiem nesagrauts, arvienu jaunas lūgšanas tu dzirdi…
Vienmēr, vienmēr būs durvis vaļā, vienmēr, vienmēr tu vari nākt.”
Ar tik skaistu Maestro dziesmu iesācies svētrīts Talsu luterāņu baznīcā. Jauniešu slavēšanas grupa savukārt priecē ar savām dziesmām, bet Māris Ludviks uzsāk ļoti aktuālas tēmas izklāstu.
[…] lasīt vairāk…

Mēs visi piedzīvojam dažāda veida ciešanas – fiziskas, garīgas, emocionālas. Bērni, kas ir mūsu lielā dāvana, arī mēdz dažkārt sagādāt lielas ciešanas. Māris Ludviks min angļu rakstnieku, literatūrzinātnieku, teoloģisku darbu autoru Klaivu Steiplsu Lūisu, kurš teicis, ka Dievs runā čukstus mūsu priekos, balsī – mūsu sirdsāpēs, bet kliedz – mūsu ciešanās.
[…] lasīt vairāk…

Agnis Liepiņš sāk ar vārdiem: “Tas ir Tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs” /118.psalms/.
“Tie ir nozīmīgi un uzmanības vērti vārdi”, saka Agnis Liepiņš. Kāpēc tas ir tā, Agnis skaidro ar diviem notikumiem no Bībeles. Viens no tiem – bērna atdzīvināšana / 1.Ķēniņa 17:17-24/, kur, brīnumam notiekot, māte saka: “Tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Kunga vārds, ko tu saki, ir patiess.”
[…] lasīt vairāk…

17. aprīlis. Paldies Artai Millerei un Egitai Ķīvičai. Asaras cilvēku acīs un vēlēšanās klausīties un klausīties.

Māris Ludviks par prieku. Prieks – ne tikai pasaulīgais, bet Dieva dotais. Tikai pēdējais ir iespējams arī ciešanās un pārdzīvojumos. Secinājums – pasaule bēdās mūs neglābs.

Māris Ludviks citē grieķu filozofu Epikūru, kura skolas uzdevums bija veicināt cilvēku labsajūtu un prieku. Viņa filozofija mācīja cilvēkam iegūt mieru, būt priecīgam un laimīgam.

Neuzskaitīšu viņa četru pakāpju ceļu uz to, jo, ak vai, kā Epikūrs aizdomājās, lai aizietu no realitātes. Bet kaut kas tomēr ir vērā ņemams arī mums. Nebaidīties no nāves, jo tā nav iznīcība, bet gan dzīves turpinājums. Otrs Epikūra solis, ko mēs varētu ņemt vērā, ir – netērēt laiku materiālo labumu iegūšanai, jo tas neatsver mūsu pūles.
Kristus ir teicis: “Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība!” Dzīvības pārpilnība – vai tas nav prieks?

Pāvils vēstulē romiešiem rakstīja: “Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks. “Vai mēs to reāli zinām?” jautā Māris Ludviks. “Ir sajūta, ka neesam iepeldējuši Dieva mīlestības dziļajos ūdeņos, bet gan bradājamies pa krasta seklumiem. Ēšana un dzeršana – jā, to mēs saprotam, tas sagādā baudu. Bet tas nav dievišķais prieks,” saka Māris. Dievišķo prieku pasaule nav spējīga dot, jo tas ir augstāks par cilvēka saprašanu.

Mācītājs min kādas dziesmas vārdus, kas pamato domu par prieku arī tumšajos mirkļos: “Es pateicos par pavasari, es pateicos, kad bēdas ir, es pateicos par ziediem, es pateicos par tumsu drūmo…”. Pēc brīža dievkalpojumā skan šī skaistā dziesma Artas un Egitas izpildījumā. Vai mums tiešām nav vajadzīgs Dievs, kas mūs iepriecina arī zaudējumos un bēdās?

Bēdas ir neizbēgamas, tās mūs dara stiprus, palīdz mums augt. Bet bēdas kopā ar Dievu ir pilnīgi citādas. Tās nenoved pie sabrukuma.
“Priecājieties par iespēju dzīvot, priecājieties Dievā, kad ejat cauri pārbaudījumiem. Mūsu bēdas tiks pārvērstas priekā”, saka Māris Ludviks.

Mācītājs beidz svētrunu ar Māras Zālītes “Eseju par prieku”:

Līdzi ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks. Taču tā nav piedeva, bet esības galvenā sastāvdaļa. Esības prieks.

Dzīvesprieks un dzīves prieki ir dažādas lietas. Iespējams, ka tās pat ir pretējas lietas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi pazaudēt dzīvesprieku.
Dzīvesprieku ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme, instinkts, tas realizējas pat vissmagākajos apstākļos. Tas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm.
Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Citas nopietnas motivācijas nav. Mums tikai dažbrīd šķiet, ka dzīvojam, lai, piemēram:
— kaut ko dižu dzīvē paveiktu,
— lai atstātu aiz sevis “kaut ko paliekošu”. (Mēs labi zinām, ka tie ir maldi — visas pēdas dzēš vējš — agrāk vai vēlāk — visas pēdas.)
Īstenībā mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs rakstām dzejoļus, gleznojam, aram zemi, stādām kartupeļus, virpojam detaļas. Mēs radām.

Tas ir radīšanas prieks. Kustības prieks. Viss ir kustībā — galaktikas, zvaigznes, mūsu asinsķermenīši, atomi, kas šaudās katrā mūsu audā, domas, jūtas — viss. Tas ir bezgalīgs prieka karuselis. Un tomēr — dažiem paliek slikta dūša karuselī. Un viņš meklē dzīvē vēl kaut ko bez prieka. Bez prieka viņš meklē vēl kaut ko bez prieka. Un viņš neko neatrod, ja nu vienīgi dažus priekus. Dažas izpriecas. Taču tās ir kā sērkociņi, kas ātri izdeg. Prieki, kas nesakņojas lielajā eksistenciālā prieka atskārsmē, izsmeļ sevi un, atkārtojoties, vairs nedod prieku. Izpriecas ir lūpukrāsa dzīvei, kamēr prieks ir dzīves spārni.
Cilvēku bez dzīves prieka vispār nav. Pati esība ir prieks. Varbūt esība nav jūsu prieks? Tad tā ir kāda cita cilvēka prieks. Tas ir dabas, kosmiskās aprites prieks, Dieva prieks.

Ikdiena, jūs teiksiet, sniedz jums maz prieka. Tā sakot, jūs runājat par dzīves priekiem, par izpriecām, bet mēs jau vienojāmies, ka tas nav viens un tas pats. Jūs tomēr spītīgi meklējat prieku. Vai tas jāmeklē? Vai jums nepietiek ar prieku, ka esat?

10. aprīlis Talsu Luterāņu baznīca ar ansambli Exodus in Venia, ar Agni Liepiņu un pavasara saulīti aiz logiem. Skan: “Piedots, piedots, mums ir nepelnīti piedots…” un “Mana dvēsele smejas un raud, cik to Tu atdzīvini”.

Tātad svētrunas tēma “Gans”. Tēma nopietna un interesanta. Agnis runā par asociācijām, kādas cilvēkiem rodas, pieminot vārdu `gans`. Tās var būt bērnības atmiņas, tas var būt saistīts ar skaistu ceļojumu kalnos vai ar kādu filmu. Bet kristietim šis vārds asociējas ar gleznu, kurā kāds vīrs tur rokā jēriņu.

Bībelē var izsekot `gana` līnijai, sākot no Ābela, tad Jēkabs, Jāzeps, utt. Ir neskaitāmas rindas Bībelē, kur minēts šīs vārds: “Šis Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi, kas bija gani…”, “Tas kungs ir mans gans, man netrūks ne nieka.” “Redzi, es pats rūpēšos par savām avīm.” Jēzus ir teicis: “Es esmu labais gans”. Tie, kas piedzīvoja Jēzus ideālo pieskārienu, šie vārdi radīja lielu prieku, jo apsolītais gans bija ar viņiem.

“Bet ko šodien mums nozīmē Jēzus apgalvojums?” jautā Agnis Liepiņš.

Ieklausīsimies Bībeles tekstā: “Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts. Arī tās man ir jāatved.” Varbūt tie esam mēs? Agnis Liepiņš uzsver, ka nevienu nav iespējams izraut no Dieva rokas, kas vienmēr vedīs atpakaļ apmaldījušos. Aizmaldīties ir reāli. Bet, ja tas arī notiek, Viņš vedīs mūs atpakaļ no apjukuma vides, kurā dažkārt atrodamies, padarot mūsu dzīves gājumu vieglāku.