Pagājušajā svētdienā tika noslēgts Baznīcas liturģiskais gads, svinot Mūžības svētdienu jeb mirušo piemiņas dienu.
Pirmajā brīdī šķiet, ka tas nav necik priecīgs veids, kā noslēgt veco gadu un sākt jaunu. Kur nu vēl vairāk – vai vispār varams svinēt nāvi?
Bet vai patiesībā šajos svētkos galvenais uzsvars ir nāve? Vai tomēr – Mūžība…

Ir pagājuši 30 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tas nozīmē, ka ir izaugusi viena vesela paaudze, kura nav bijusi šī nozīmīgā notikuma aculieciniece.
Jau otro gadu šos svētkus aizēno pandēmija. Daudzi ir noguruši no tās un svētku sajūtas izpaliek. Sabiedrībā pastāv šķelšanās ne vienā vien jautājumā. Šķiet, pēdējā laikā ir izplatīts teiciens – “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti.”
Vai tas vispār ir iespējams? Vai tā nav zināmā mērā divkosība? Kas tad ir valsts? Un – vai kristietis var būt patriots?

Lāčplēša diena palīdz mums atcerēties notikumus pirms 102 gadiem – Bermontiādi, brīvības cīņas, latviešu karavīru pašaizliedzīgumu un varonību, lai izcīnītu uzvaru un brīvību mums.
Arī šodien Latvijai ir vajadzīgi varoņi. Bet vai varonība dažādos vecumos ir vienāda? Kas tad ir varonība un vai mēs katrs varam būt varoņi?

Vai brīnumi tiešām eksistē? Vai tomēr spējam tiem rast izskaidrojumu. Ja tomēr kaut ko pieņemam kā brīnumu, kā uz to raudzīties?
Vai brīnumi rada cilvēkos ticību?
Vai tikai neizskaidrojamais un neikdienišķais ir uzskatāms par brīnumu?

Oktobra beigas nāk ar latviešiem ne visai ierastiem svētkiem – Helovīnu jeb Visu Svēto dienas priekšvakaru un tam sekojošo Visu Svēto dienu. Katoliskajā baznīcā šie svētki liek aizdomāties par daudzajiem kristīgās baznīcas locekļiem, caur kuriem un viņu dzīves gājumu Dievs ir darījis brīnumus.
Bet – ko īsti nozīmē vārds “svēts”? Uz ko var attiecināt šo īpašību? Un kā par tādu kļūt?