10. aprīlis Talsu Luterāņu baznīca ar ansambli Exodus in Venia, ar Agni Liepiņu un pavasara saulīti aiz logiem. Skan: “Piedots, piedots, mums ir nepelnīti piedots…” un “Mana dvēsele smejas un raud, cik to Tu atdzīvini”.
Tātad svētrunas tēma “Gans”. Tēma nopietna un interesanta. Agnis runā par asociācijām, kādas cilvēkiem rodas, pieminot vārdu `gans`. Tās var būt bērnības atmiņas, tas var būt saistīts ar skaistu ceļojumu kalnos vai ar kādu filmu. Bet kristietim šis vārds asociējas ar gleznu, kurā kāds vīrs tur rokā jēriņu.
Bībelē var izsekot `gana` līnijai, sākot no Ābela, tad Jēkabs, Jāzeps, utt. Ir neskaitāmas rindas Bībelē, kur minēts šīs vārds: “Šis Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi, kas bija gani…”, “Tas kungs ir mans gans, man netrūks ne nieka.” “Redzi, es pats rūpēšos par savām avīm.” Jēzus ir teicis: “Es esmu labais gans”. Tie, kas piedzīvoja Jēzus ideālo pieskārienu, šie vārdi radīja lielu prieku, jo apsolītais gans bija ar viņiem.
“Bet ko šodien mums nozīmē Jēzus apgalvojums?” jautā Agnis Liepiņš.
Ieklausīsimies Bībeles tekstā: “Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts. Arī tās man ir jāatved.” Varbūt tie esam mēs? Agnis Liepiņš uzsver, ka nevienu nav iespējams izraut no Dieva rokas, kas vienmēr vedīs atpakaļ apmaldījušos. Aizmaldīties ir reāli. Bet, ja tas arī notiek, Viņš vedīs mūs atpakaļ no apjukuma vides, kurā dažkārt atrodamies, padarot mūsu dzīves gājumu vieglāku.
