17. aprīlis. Paldies Artai Millerei un Egitai Ķīvičai. Asaras cilvēku acīs un vēlēšanās klausīties un klausīties.

Māris Ludviks par prieku. Prieks – ne tikai pasaulīgais, bet Dieva dotais. Tikai pēdējais ir iespējams arī ciešanās un pārdzīvojumos. Secinājums – pasaule bēdās mūs neglābs.

Māris Ludviks citē grieķu filozofu Epikūru, kura skolas uzdevums bija veicināt cilvēku labsajūtu un prieku. Viņa filozofija mācīja cilvēkam iegūt mieru, būt priecīgam un laimīgam.

Neuzskaitīšu viņa četru pakāpju ceļu uz to, jo, ak vai, kā Epikūrs aizdomājās, lai aizietu no realitātes. Bet kaut kas tomēr ir vērā ņemams arī mums. Nebaidīties no nāves, jo tā nav iznīcība, bet gan dzīves turpinājums. Otrs Epikūra solis, ko mēs varētu ņemt vērā, ir – netērēt laiku materiālo labumu iegūšanai, jo tas neatsver mūsu pūles.
Kristus ir teicis: “Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība!” Dzīvības pārpilnība – vai tas nav prieks?

Pāvils vēstulē romiešiem rakstīja: “Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks. “Vai mēs to reāli zinām?” jautā Māris Ludviks. “Ir sajūta, ka neesam iepeldējuši Dieva mīlestības dziļajos ūdeņos, bet gan bradājamies pa krasta seklumiem. Ēšana un dzeršana – jā, to mēs saprotam, tas sagādā baudu. Bet tas nav dievišķais prieks,” saka Māris. Dievišķo prieku pasaule nav spējīga dot, jo tas ir augstāks par cilvēka saprašanu.

Mācītājs min kādas dziesmas vārdus, kas pamato domu par prieku arī tumšajos mirkļos: “Es pateicos par pavasari, es pateicos, kad bēdas ir, es pateicos par ziediem, es pateicos par tumsu drūmo…”. Pēc brīža dievkalpojumā skan šī skaistā dziesma Artas un Egitas izpildījumā. Vai mums tiešām nav vajadzīgs Dievs, kas mūs iepriecina arī zaudējumos un bēdās?

Bēdas ir neizbēgamas, tās mūs dara stiprus, palīdz mums augt. Bet bēdas kopā ar Dievu ir pilnīgi citādas. Tās nenoved pie sabrukuma.
“Priecājieties par iespēju dzīvot, priecājieties Dievā, kad ejat cauri pārbaudījumiem. Mūsu bēdas tiks pārvērstas priekā”, saka Māris Ludviks.

Mācītājs beidz svētrunu ar Māras Zālītes “Eseju par prieku”:

Līdzi ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks. Taču tā nav piedeva, bet esības galvenā sastāvdaļa. Esības prieks.

Dzīvesprieks un dzīves prieki ir dažādas lietas. Iespējams, ka tās pat ir pretējas lietas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi pazaudēt dzīvesprieku.
Dzīvesprieku ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme, instinkts, tas realizējas pat vissmagākajos apstākļos. Tas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm.
Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Citas nopietnas motivācijas nav. Mums tikai dažbrīd šķiet, ka dzīvojam, lai, piemēram:
— kaut ko dižu dzīvē paveiktu,
— lai atstātu aiz sevis “kaut ko paliekošu”. (Mēs labi zinām, ka tie ir maldi — visas pēdas dzēš vējš — agrāk vai vēlāk — visas pēdas.)
Īstenībā mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs rakstām dzejoļus, gleznojam, aram zemi, stādām kartupeļus, virpojam detaļas. Mēs radām.

Tas ir radīšanas prieks. Kustības prieks. Viss ir kustībā — galaktikas, zvaigznes, mūsu asinsķermenīši, atomi, kas šaudās katrā mūsu audā, domas, jūtas — viss. Tas ir bezgalīgs prieka karuselis. Un tomēr — dažiem paliek slikta dūša karuselī. Un viņš meklē dzīvē vēl kaut ko bez prieka. Bez prieka viņš meklē vēl kaut ko bez prieka. Un viņš neko neatrod, ja nu vienīgi dažus priekus. Dažas izpriecas. Taču tās ir kā sērkociņi, kas ātri izdeg. Prieki, kas nesakņojas lielajā eksistenciālā prieka atskārsmē, izsmeļ sevi un, atkārtojoties, vairs nedod prieku. Izpriecas ir lūpukrāsa dzīvei, kamēr prieks ir dzīves spārni.
Cilvēku bez dzīves prieka vispār nav. Pati esība ir prieks. Varbūt esība nav jūsu prieks? Tad tā ir kāda cita cilvēka prieks. Tas ir dabas, kosmiskās aprites prieks, Dieva prieks.

Ikdiena, jūs teiksiet, sniedz jums maz prieka. Tā sakot, jūs runājat par dzīves priekiem, par izpriecām, bet mēs jau vienojāmies, ka tas nav viens un tas pats. Jūs tomēr spītīgi meklējat prieku. Vai tas jāmeklē? Vai jums nepietiek ar prieku, ka esat?