Agnis Liepiņš sāk ar vārdiem: “Tas ir Tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs” /118.psalms/.
“Tie ir nozīmīgi un uzmanības vērti vārdi”, saka Agnis Liepiņš. Kāpēc tas ir tā, Agnis skaidro ar diviem notikumiem no Bībeles. Viens no tiem – bērna atdzīvināšana / 1.Ķēniņa 17:17-24/, kur, brīnumam notiekot, māte saka: “Tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Kunga vārds, ko tu saki, ir patiess.”
Otrs notikums /Lūkas 7:11-17/ — mirušā jaunekļa piecelšana no zārka bēru laikā. Rakstos teikts: “Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes , un viņi slavēja Dievu.”
Šos lasījumus caurvij tēma “Mirušo augšāmcelšanās”. Agnis skaidro, ka dažam varbūt tas neliekas nekas brīnumains, jo arī mūsu slimnīcās bezcerīgā stāvoklī esošus cilvēkus ārsti atgriež dzīvē.
Bet gadās arī tā, ka augstas raudzes speciālisti vai vislielākā nauda nespēj glābt cilvēku. Brīnums netiek piedzīvots.
“Kas un kāds tad ir Dieva darbs, kas mūsu acīm liekas kā brīnums?” jautā Agnis Liepiņš. Šeit vietā viņa citētais fragments no 118.psalma:
“Pateicos tev, ka tu man atbildēji, ka tu tapi man par pestīšanu!
Akmens, ko namdari atmetuši, ir tapis par stūrakmeni.”
Šie vārdi norāda, ka ir notikusi cilvēka atgriešanās dzīvē, jeb dvēselīgā dziedināšana.”
“Vai tas nav patiesais brīnums,” jautā Agnis,” ka nederīgais kļūst derīgs? Vai tas nav radikālais pagrieziens, kad saprotam, ka viss, kas ir bijis, ir Kunga realizācija?
Kā tas ir ar mums? Kādu brīnumu mēs vēlētos piedzīvot? Vai mūsu dvēselēs arī var notikt brīnums? ” Mēs bieži aizmirstam, ka bez lūgšanām pastāv arī pateicība. “Dievam vienmēr padomā ir plāns”, turpina Agnis Liepiņš,” šis plāns ir ar mīlestības pilnu mērķi. Viņa pārziņā ir mūsu laiks, Viņš kontrolē mūsu dienu kārtību.”
Mums atliek tikai viens – ticēt, lūgt, pateikties un iet tai pašā virzienā, un brīnumi notiks.
