Māris Ludviks sāk savu svētrunu ar to, ka Dieva žēlastība vienmēr mums bijusi klātesoša, neskatoties uz dažādu valdību maiņu, 50 padomju gadiem.
Mācītājs uzrunā draudzi ar jautājumu: “Ko mums nozīmē mūsu baznīca un draudze?”, pamatojoties uz Svēto Rakstu lasījumu no Vēstules Ebrejiem 10:19-24, kurā teikts, kādai jābūt draudzei.
Mums jārūpējas par to, lai tā būtu par svētību baznīcai, pilsētai un novadam.
Bībelē teikts, ka ikvienam draudzes loceklim jābūt drošai paļāvībai uz Dievu (“…droša pieeja svētnīcai.”) Māris Ludviks atgādina, ka padomju laikā cilvēki baidījās apmeklēt dievnamu. Sātaniskajiem spēkiem bija svarīgi, lai cilvēki nepiedzīvotu to spēku, ko viņiem varētu dāvāt Dievs. Bet tomēr arī tad bija cilvēki, kuri nebaidījās. Viņi baznīcu nosargāja.
“Kā ir šodien?” jautā mācītājs. “No kā šodien jābaidās?”
Vecās Derības cilvēki tikai reizi gadā tuvojās templim. Arī šodien daudzi kristieši dzīvo pēc Vecās derības priekšrakstiem, ieejot baznīcā un saņemot Svēto Vakarēdienu tikai reiz gadā.
“Būsim uzmanīgi cits pret citu, rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem,” teikts Svētajos Rakstos.
Māris uzsver, cik svarīga ir kopā sanākšana. Bet tikpat svarīgi ir tas, ar kādām domām sanākam. Vai to darām ar patiesi gaišam un atvērtām sirdīm? Vai esam atklāti, īsti, viengabalaini? Vai turam solījumus un tos pildam?
Svētie Raksti atgādina, ka mums ir nepieciešama draudze. “Kristietība nav solo reliģija,” saka Māris, “dzīva draudze nav atsevišķu solistu sanākšana. Mūsu garīgā veselība ir atkarīga no attiecībām ar pārējiem draudzes locekļiem. Viens kristietis bez draudzes ir, kā uz zemes atstāts ķieģelis, kuru būt varēts iemūrēt,
ceļot stipru celtni,” tā Māris Ludviks.
“Nelokāmi paturēsim savas cerības apliecinājumu”/Vēstule ebrejiem/. Mums jābūt nelokāmiem, mēs viens otram esam vajadzīgi. Pamudināsim cits citu – īpaši atdzisušos un remdenos.
Māris runā par to, ka mūsu baznīcas un draudzes darbību un spozmi augsti vērtē viesi, bet cik maznozīmīga viņam ir šī atzinība, skarbi piebilstot, ka viss notiekošais balstās tikai uz dažu cilvēku pleciem. Ir saprotamas mācītāja rūpes un nemiers. Ar viņa ierašanos Talsos, Talsu luterāņu baznīca visās jomās ir uzplaukusi līdz nepazīšanai. Kā uzturēt un noturēt to, kas paveikts, ja cilvēku, kas vēlas kalpot Talsu lielākajā draudzē, ir gaužām maz.
“Mums nepieciešama iedvesma un entuziasms,” uzsver Māris, piebilstot, ka vārda “entuziasms” tulkojums no sengrieķu valodas ir “Dievs mūsu iekšienē.”
