Kategorija: Sprediķi (Page 10 of 11)

17. aprīlis. Paldies Artai Millerei un Egitai Ķīvičai. Asaras cilvēku acīs un vēlēšanās klausīties un klausīties.

Māris Ludviks par prieku. Prieks – ne tikai pasaulīgais, bet Dieva dotais. Tikai pēdējais ir iespējams arī ciešanās un pārdzīvojumos. Secinājums – pasaule bēdās mūs neglābs.

Māris Ludviks citē grieķu filozofu Epikūru, kura skolas uzdevums bija veicināt cilvēku labsajūtu un prieku. Viņa filozofija mācīja cilvēkam iegūt mieru, būt priecīgam un laimīgam.

Neuzskaitīšu viņa četru pakāpju ceļu uz to, jo, ak vai, kā Epikūrs aizdomājās, lai aizietu no realitātes. Bet kaut kas tomēr ir vērā ņemams arī mums. Nebaidīties no nāves, jo tā nav iznīcība, bet gan dzīves turpinājums. Otrs Epikūra solis, ko mēs varētu ņemt vērā, ir – netērēt laiku materiālo labumu iegūšanai, jo tas neatsver mūsu pūles.
Kristus ir teicis: “Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība!” Dzīvības pārpilnība – vai tas nav prieks?

Pāvils vēstulē romiešiem rakstīja: “Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks. “Vai mēs to reāli zinām?” jautā Māris Ludviks. “Ir sajūta, ka neesam iepeldējuši Dieva mīlestības dziļajos ūdeņos, bet gan bradājamies pa krasta seklumiem. Ēšana un dzeršana – jā, to mēs saprotam, tas sagādā baudu. Bet tas nav dievišķais prieks,” saka Māris. Dievišķo prieku pasaule nav spējīga dot, jo tas ir augstāks par cilvēka saprašanu.

Mācītājs min kādas dziesmas vārdus, kas pamato domu par prieku arī tumšajos mirkļos: “Es pateicos par pavasari, es pateicos, kad bēdas ir, es pateicos par ziediem, es pateicos par tumsu drūmo…”. Pēc brīža dievkalpojumā skan šī skaistā dziesma Artas un Egitas izpildījumā. Vai mums tiešām nav vajadzīgs Dievs, kas mūs iepriecina arī zaudējumos un bēdās?

Bēdas ir neizbēgamas, tās mūs dara stiprus, palīdz mums augt. Bet bēdas kopā ar Dievu ir pilnīgi citādas. Tās nenoved pie sabrukuma.
“Priecājieties par iespēju dzīvot, priecājieties Dievā, kad ejat cauri pārbaudījumiem. Mūsu bēdas tiks pārvērstas priekā”, saka Māris Ludviks.

Mācītājs beidz svētrunu ar Māras Zālītes “Eseju par prieku”:

Līdzi ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks. Taču tā nav piedeva, bet esības galvenā sastāvdaļa. Esības prieks.

Dzīvesprieks un dzīves prieki ir dažādas lietas. Iespējams, ka tās pat ir pretējas lietas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi pazaudēt dzīvesprieku.
Dzīvesprieku ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme, instinkts, tas realizējas pat vissmagākajos apstākļos. Tas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm.
Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Citas nopietnas motivācijas nav. Mums tikai dažbrīd šķiet, ka dzīvojam, lai, piemēram:
— kaut ko dižu dzīvē paveiktu,
— lai atstātu aiz sevis “kaut ko paliekošu”. (Mēs labi zinām, ka tie ir maldi — visas pēdas dzēš vējš — agrāk vai vēlāk — visas pēdas.)
Īstenībā mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs rakstām dzejoļus, gleznojam, aram zemi, stādām kartupeļus, virpojam detaļas. Mēs radām.

Tas ir radīšanas prieks. Kustības prieks. Viss ir kustībā — galaktikas, zvaigznes, mūsu asinsķermenīši, atomi, kas šaudās katrā mūsu audā, domas, jūtas — viss. Tas ir bezgalīgs prieka karuselis. Un tomēr — dažiem paliek slikta dūša karuselī. Un viņš meklē dzīvē vēl kaut ko bez prieka. Bez prieka viņš meklē vēl kaut ko bez prieka. Un viņš neko neatrod, ja nu vienīgi dažus priekus. Dažas izpriecas. Taču tās ir kā sērkociņi, kas ātri izdeg. Prieki, kas nesakņojas lielajā eksistenciālā prieka atskārsmē, izsmeļ sevi un, atkārtojoties, vairs nedod prieku. Izpriecas ir lūpukrāsa dzīvei, kamēr prieks ir dzīves spārni.
Cilvēku bez dzīves prieka vispār nav. Pati esība ir prieks. Varbūt esība nav jūsu prieks? Tad tā ir kāda cita cilvēka prieks. Tas ir dabas, kosmiskās aprites prieks, Dieva prieks.

Ikdiena, jūs teiksiet, sniedz jums maz prieka. Tā sakot, jūs runājat par dzīves priekiem, par izpriecām, bet mēs jau vienojāmies, ka tas nav viens un tas pats. Jūs tomēr spītīgi meklējat prieku. Vai tas jāmeklē? Vai jums nepietiek ar prieku, ka esat?

10. aprīlis Talsu Luterāņu baznīca ar ansambli Exodus in Venia, ar Agni Liepiņu un pavasara saulīti aiz logiem. Skan: “Piedots, piedots, mums ir nepelnīti piedots…” un “Mana dvēsele smejas un raud, cik to Tu atdzīvini”.

Tātad svētrunas tēma “Gans”. Tēma nopietna un interesanta. Agnis runā par asociācijām, kādas cilvēkiem rodas, pieminot vārdu `gans`. Tās var būt bērnības atmiņas, tas var būt saistīts ar skaistu ceļojumu kalnos vai ar kādu filmu. Bet kristietim šis vārds asociējas ar gleznu, kurā kāds vīrs tur rokā jēriņu.

Bībelē var izsekot `gana` līnijai, sākot no Ābela, tad Jēkabs, Jāzeps, utt. Ir neskaitāmas rindas Bībelē, kur minēts šīs vārds: “Šis Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi, kas bija gani…”, “Tas kungs ir mans gans, man netrūks ne nieka.” “Redzi, es pats rūpēšos par savām avīm.” Jēzus ir teicis: “Es esmu labais gans”. Tie, kas piedzīvoja Jēzus ideālo pieskārienu, šie vārdi radīja lielu prieku, jo apsolītais gans bija ar viņiem.

“Bet ko šodien mums nozīmē Jēzus apgalvojums?” jautā Agnis Liepiņš.

Ieklausīsimies Bībeles tekstā: “Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts. Arī tās man ir jāatved.” Varbūt tie esam mēs? Agnis Liepiņš uzsver, ka nevienu nav iespējams izraut no Dieva rokas, kas vienmēr vedīs atpakaļ apmaldījušos. Aizmaldīties ir reāli. Bet, ja tas arī notiek, Viņš vedīs mūs atpakaļ no apjukuma vides, kurā dažkārt atrodamies, padarot mūsu dzīves gājumu vieglāku.

Saulains, bet sniegots 20. marts – Pūpolsvētdiena. Pilsēta kalnā kā vienmēr pulcē daudz ļaužu: jauniešus, jaunas ģimenes ar bērniem, dažāda gada gājuma cilvēkus. Esam priecīgi par tikko iznākušo žurnālu “Pilsēta kalnā”. Skaists un bagātīgs izdevums, kas liecina par aktīvu un gudru draudzi, kurā darbojas vai puse pilsētas. Paldies Elīnai – liels darbs padarīts. Šī rīta svētbrīdi kuplina draudzes slavēšanas grupa.

“Pāvils savā vēstulē filipiešiem /2:5-11/ runā par Kristus domāšanas veidu, kurā mums vajadzētu iedziļināties un uzņemt to sevī”, saka Māris un jautā mums: “Vai tas, kā mēs domājam, nosaka mūsu dzīves iznākumu?”

Apustulis Pāvils visās vēstulēs raksta no savas pieredzes. Vēstulē romiešiem viņš runā par divu prāta veidu – (miesas prāta un gara prāta) cilvēkiem. Pāvils ir piedzīvojis, ka domas mūs tur ļoti cieši savos apskāvienos. Ne vienmēr šīs domas ir labas, tās var būt iznīcinošas. Māris uzsver, ka tas, kā mēs jūtamies, ir atkarīgs no mūsu spējas kontrolēt savas domas. Par mūsu prātu un domām notiek nemitīga cīņa. Mūsu dzīvi par varītēm grib noteikt tas, ko sauc visādos vārdos – tumšais spēks, velns, sātans, dēmons, kurš ir izcils ļauno domu iedvesmotājs. “Nav labāka reklāmas speciālista par sātanu, kurš piedāvā savu produktu vislabākajā iesaiņojumā īstajā laikā un vietā”, tā Māris.

Vai mūsu domas ir miesīgas vai garīgas? Cik daudz laika vidusmēra cilvēks velta miesīgai un garīgai sfērai sava mūža (70 gadu) garumā? Par to parūpējušies ASV pētnieki. Lūk, rezultāts: 23 gadi paiet guļot; 16 gadi – produktīvi strādājot; 14 gadi – ēdot un skatoties televizoru; 10½ gadi – atpūšoties, ceļojot; 4 gadi – slimojot; 2 gadi – ģērbjoties un tikai ½ gads – garīgais dzīvei.

Kā mēs izvēlamies nodarbināt prātu, ir atkarīgs no mums pašiem. Bībelē teikts, ka cilvēku apgāna tas, kas iziet no sirds – ļaunas domas, blēdības utt. Kāds domātājs teicis, ka, izmainot domāšanu, cilvēks var izmainīt pasauli.

Pāvils uzsver, ka prāts var vest cilvēku nāvē vai dzīvībā un mierā ar Dievu.

Domāšana ir grūts darbs, pats grūtākais darbs pasaulē, tāpēc arī tik nedaudz cilvēku ar to nodarbojas. “Vai mēs negribētu būt šo nedaudzo cilvēku starpā, kuri pozitīvi domā?” jautā Māris Ludviks.

Svētrīta pārdomu otrā daļa ir Kristus domu un prāta atšifrējums: “… bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! / Filipiešiem 2:7-8/

Pūpolsvētdiena ievada Kristus pazemīgo ierašanos Jeruzalemē. Tad seko notikumi, kas parāda, kāds Viņš bija.

Māris Ludviks aicina Klusās nedēļas ietvaros saskatīt Kristus prātu un domāšanu. Kā to darīt? Mateja evaņģēlijā Kristus uzsver: ” Mācieties no manis, es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs.” Jēzus prasa lēnprātību un pazemību, kas varētu dot atvieglojumu mūsu dvēselēm. Mēs taču negribam dzīvot ar smagu sirdi. Māris atgādina, ka mūs nenospiež ārējie apstākļi, bet gan pašu iekšējā pasaule.

Kas ir lēnprātība? Tā ir nepadošanās situācijai, bet gan šīs situācijas veidošana. “Nevis iekarst dusmās, apvainoties, pagriezt muguru, bet piedot un turpināt darīt labu. Tieši šī īpašība mūs saista ar Dievu, ar Kristus domāšanas veidu”, saka mācītājs, “tādus cilvēkus, kas ļaunu atdara ar ļaunu Kristus sauc par visvājākajiem cilvēkiem, jo tāds, kurš pār sevi nevalda, ir vergs. Lēnprātība ir Kristus dzīvesveids.”

“Mācīsimies no šīs rīcības, lai būtu atvieglojums dvēselē un mēs kļūtu atbrīvotāki”, iesaka Māris Ludviks, piebilstot, ka viss šajā pasaulē ir mainīgs un nepastāvīgs, bet ir tikai viens stūrakmens un pamats – Kristus, kuru turpināsim iepazīt visas Klusās nedēļas garumā – katra vakara dievkalpojumos līdz pat Lieldienām.

13. marts. Nemanot aizrit Gavēņa laiks. Tikai viena svētdiena mūs šķir no Lielā notikuma, kas kārtējo reizi apliecinās mūsu nemirstību. Šīs izjūtas pastiprina pavasara klātbūtne, kad pati daba mums rāda, ka sēkla, sēta labā zemē, dīgst, aug un apliecina sevi ar skaistu ziedu vai augli.
Svētdienas nosaukums ir “Judica” (“Tiesā Dievs”).
Mūsu mācītājs Māris Ludviks uzsver, ka Vecā Derība ataino bargu, tiesājošu Dievu. Jēzus Kristus mūs iepazīstina ar mīlestības Dievu.
Mēs bieži domājam par nākotni. Tas, kas notiek šodienas pasaulē, nesola neko labu. Mūsu nākotne rādās drīzāk baisa – bēgļu krīze, globāla sasilšana, ekonomikas krīzes, kara draudi, utt. Baisi … “Bet, ko par to domā Dievs?” jautā Māris Ludviks. Atbildes meklējam Bībelē, kas caur vēstures notikumiem mūs uzrunā no laikmeta uz laikmetu laikmetiem. Dievs uzrunā Babilonijā izsūtīto tautu, kas gremdējas atmiņās par vecajiem, labajiem laikiem, kad Dievs nebija no viņiem novērsies.

Kā ir ar mums? Vai pārāk daudz nedomājam par pagātni un nākotni? Protams, pagātni nevajadzētu aizmirst. Bet Bībelē teikts: “Nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo. Redzi, es visu darīšu jaunu, jau tagad tas raisās.”
Ja pārlieku domājam par pagātni, tiek palaistas garām lielas izdevības, ko Dievs mums dod šodien un tagad. Pārāk domājot par pagātni, mēs kļūstam akli pret šodienu un tērējam enerģiju, kas nepieciešama šim brīdim, jo nepietiek laika ieklausīties sevī, citos un Dievā. “Dzīvot šodien”, piebilst Māris, “nozīmē – palēnināt savu dzīves tempu.”

Ir svarīgi, uz ko mēs koncentrējamies. Vai uzskatām, ka mūsu dzīve ir kā problēmas vai kā iespējas? Mēs katrs ejam cauri savam tuksnesim ar grūtajiem un vieglajiem brīžiem. Mums nevajadzētu bīties, ja uzskatām, ka mūsu dzīve ir kā iespējas. Ne velti Bībelē lasām: “…vai vēl neapjēdzat – es sataisīšu ceļu tuksnesī… Un tuksnesī es došu ūdeni…”.
“Vakardienu nevajag atsaukt”, saka Māris, “nākotnē arī varam sevi mainīt, bet tas ir iespējams tikai tad, ja kaut ko izmainām šodien un tagad – vienīgajā realitātē, ar kuru esam uz “tu”.

Katru dienu dāvājot, Dievs sniedz mums jaunas iespējas. Tā mūs uzrunā katrs rīts. Māris Ludviks skaidro, ka vārdi “šodien un tagad” ir kļuvuši par modes terminu. Tie nav izdomāti, nav jauni. Tie ir atrodami Bībelē. Kā to praktizēt un iemācīties? “Protams, varam apmeklēt meditācijas centrus un personības attīstības kursus, bet ne vienmēr, apsēžoties meditācijas pozā, piedzīvosim Dieva klātbūtni”– tā Māris.
Pirmkārt, neaizmirsīsim pateikties Radītājam par katru rītu, kas tiek mums dots.
Otra iespēja ir dievkalpojums, jo baznīca ir pieejamākais meditācijas centrs, kur tiek izdzīvota mistērija, un kur notiek pieslēgšanās lielākajai Realitātei.

“Šī ir fantastiska tēma ceļā uz Lieldienām”, apliecina Māris, “kad cilvēkiem ir lemts piedzīvot to, kas notiek šodien, jo ir dots labvēlīgs laiks – Dieva reālās klātbūtnes sajūta, kuru varam satvert, ja būsim vērīgi”.

Muzicē koris “Coram Deo” Raimonda Felša vadībā. Svētbrīdi vada mācītājs Agnis Liepiņš. Šīs svētdienas tēma “Acis”. Izrādās, ka Bībelē vārds “acis” ir minēts 800 reizes.

Tātad “Acis”. Kā mēs skatāmies, uz ko skatāmies, ko redzam? Interesanti, ka pirmoreiz šo vārdu sastopam pašā Bībeles sākumā 1.Mozus 3:5, kur pirmajam cilvēkam kārdinātāja čūska piedāvā īpašu acu atvēršanu: “Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā (labā un ļaunā atzīšanas koka) ēdīsit, jūsu acis atvērsies, un jūs būsit kā Dievs…”. Kas notiek? Cilvēks, tā vietā, lai skatītos Dieva virzienā, sāk skatīties uz sevi un blakus esošajiem. Rezultātā – sajukums. Nepastāv vairs orientieris. Labais tā savijas ar ļauno, ka sākas dvēseles karš. Cilvēks vairs nesaprot, ar ko cīnās.

Šīs svētrunas esence – grēks un ciešanas. Agnis Liepiņš atgādina, ka no mazām dienām mēs tiekam radināti pie apziņas, ka, rīkojoties nepareizi, mēs saņemsim sodu, bet, ja visu darīsim apzinīgi – būs uzslava. Rodas dalījums – lielāks un mazāks grēcinieks.

Mācītājs lasa rindas no Lūkas 13:1-9, kurā atspoguļoti divi nelaimes gadījumi, kuros iet bojā cilvēki. Apkārtējie ir pārliecināti, kas tas noticis šo cilvēku grēku dēļ – viņi tikuši sodīti. Bet, ko saka Jēzus: “…vai jums šķiet, ka tie 18, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt nē. …bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā”.

Atgriežamies Talsu luterāņu baznīcā. Agnis Liepiņš uzsver, ka lieli un mazi grēcinieki – tas ir pilnīgi aplami. Personīgās ciešanas izskaidrot ar grēku ir pilnīgi nepareizi. Bieži tiem labākajiem nākas ciest visvairāk. Katra cilvēka grēks nav saistīts ar ciešanām. Bet VISAS TAUTAS GRĒKI ir savstarpēji saistīti ar ciešanām. Tāpēc ir tik svarīgi, kur skatās mūsu acis, un ko mēs ieraugām. Vai cilvēku acis ir vērstas Dieva virzienā? Vai esam saistīti ar Radītāju, kurš vēlas ieraudzīt mūsu sirdis un dvēseles augļus? Atgriežoties attiecībās ar Viņu mēs varam tikai iegūt. Ne velti vārdu “acis” sastopam arī Bībeles pašās beigās – Atklāsmes grāmatā 21:4: “Un Dievs noslaucīs visas asaras viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis”.

Agnis Liepiņš aicina mūs ieskatīties savās dvēselēs un dienišķo vajadzību vietā ieraudzīt garīgās vajadzības.

Šī svētbrīža tēma – “Viņš sauc”. Šie vārdi atrodami 91. psalma 15. pantā: “Viņš sauc mani, un es viņam atbildēšu”. Visai svētrunai cauri vijas Svēto Rakstu vēsts par Jēzus Kristus kārdināšanu tuksnesī un no tā izrietošie secinājumi, par ko mums vajadzētu aizdomāties.

Atslēgas vārdi šajā svētdienā ir – ja beigsim lūkoties uz to, uz ko vēlamies, bet uzmanību pievērsīsim kaut kam citam, mainīsies mūsu būtība. Kādas tad ir šodienas cilvēka tieksmes? Tās ir – slava, vara, nauda, kas pamatā ir sava piepildījuma meklējumi. Tas viss padara mūs egoistiskus un negodīgus, izraisot ciešanas pašos un citos.

Vēstulē romiešiem teikts: “Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts”. (Romiešiem 10:9).

“Vai frāžu skandēšana ļaus izglābties?”vaicā Agnis Liepiņš, “vai galvenais nav izmaiņas mūsos?” Vēl un vēlreiz tiek pārskatīti notikumi ar Jēzu tuksnesī, Viņa gudrā rīcība saskarē ar Sātana kārdinājumiem. Mūsu uzmanība tiek pievērsta Svēto Rakstu studēšanas lielajai nozīmei – klausīt Dieva mutei, nevis savējai. Tad var sākties būtiskas pārmaiņas. Tas nav mirklis, tas ir apzināts process, kurā aktīvi piedalāmies, tādējādi izmainoties realitātei, kurā atrodamies. “Ticība ir pārliecība par patieso”, saka Agnis. Pārliecība rodas sirdī. Tā ir varas nodošana cita rokās. Tā ir novēršanās no savām vajadzībām un pievēršanās Dievam. Tad cīņa mūsos un cīņa ar tumsu beidzas.

Agnis uzsver, ka būtība ir neļauties ilūzijām par to, ka esam izolētas būtnes. Patiesībā esam savīti vienā veselumā, saistībā viens ar otru. Tad kļūst skaidrs, ka tāpat, kā Kristus tika uzcelts no mirušajiem, arī mēs varam tikt glābti, jo “ikviens, kurš piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts”.

31. janvāris. Svētrīts Talsu luterāņu draudzē. Dzied ansamblis “Exodus in Venia”. Pāvila 1.vēstule korintiešiem 13:1-3 beidzas ar vārdiem:”…ja man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko”.

Fantastisks teksts un tēma “Mīlestība”. Šis vārds noteikti nevienam nav svešs, un ne tikai vārds. Bet noklausoties Māra Ludvika svētrunu, liekas, ka esmu kļuvusi daudz bagātāka izjūtās un domās. Radusies pamatīga viela pārdomām.

“Bībele runā par to”, saka Māris Ludviks,”ka mums jāvingrinās mīlestībā un attiecībās ar cilvēkiem.” Bībelē par to ir daudz rakstīts. “…dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā” (Efeziešiem 4:1-2) vai arī “…dzenieties pēc miera visiem cilvēkiem! ” (Ebrejiem 12:14).
Apustulis Pāvils ir parādījis, cik liela ietekme pasaulē ir mīlestībai:

• tā ir daudz lielāka par visām garīgām dāvanām,
• tā ir nozīmīgāka par zināšanām. Sabiedrībā valda uzskats – jo vairāk izglītotu cilvēku, jo mazāk noziegumu. Pāvils saka, ka zināšanas uzpūš cilvēku, ka mīlestība ir tā, kas cilvēku paceļ pāri citiem un padara par personību. Sabiedrību var pārveidot ar izmainītām sirdīm,
• arī ticība, kas darbojas mīlestībā, var ļoti daudz spēt izdarīt,
• arī labdarība nevar pastāvēt bez mīlestības. Vai ir jēga dāļāt ar plašu žestu, bet bez mīlestības?
• kā ir ar upuriem bez mīlestības? Tie ir bezjēdzīgi, ja nu vienīgi dēļ savas lepnības un vēlmes izcelties.

“Ne strīdoties, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām” (Filipiešiem 2:3-4).
“Mīlestība – vai tas ir viegli vai grūti, ar ko sākt? Vispirms, protams, ar attiecībām ģimenē, tad draugu vidū, tad draudzē,” saka Māris.

Māte Terēze ir teikusi fantastiskus vārdus, kurus ikvienam vajadzētu ņemt vērā, jo tā ir mūsu dzīve:
Pienākums bez mīlestības padara īgnu,
Atbildība bez mīlestības padara nesaudzīgu,
Taisnība bez mīlestības padara cietsirdīgu,
Laipnība bez mīlestības padara liekulīgu,
Gudrība bez mīlestības padara nežēlīgu,
Gods bez mīlestības padara augstsirdīgu,
Īpašums bez mīlestības padara skopu,
Ticība bez mīlestības padara fanātisku,
Dzīve bez mīlestības ir bezjēdzīga.
Toties dzīve mīlestībā dod laimi un prieku.

Cik gan daudz mēs zaudējam, dzīvojot bez mīlestības. Pāvils ir teicis, ka tu vari iet uz baznīcu katru svētdienu, censties būt kristietis pēc labākās sirdsapziņas, bet bez mīlestības tas nav absolūti nekas.

Mīlēsim viens otru!