Ina Poļevska, kas žurnālu “Pilsēta kalnā” veidojusi 11 gadus, 2006. gadā atskatoties uz šo laiku teic:
Slava Dievam! Mana lūgšana ir atbildēta!
Paldies cilvēkiem par atbalstu, kas summējās kādā janvāra vakarā divu jauku meiteņu apciemojumā. Smaržojošas pēc ziemas vēja un jaunības, gatavas ņemt savā pārziņā draudzes žurnāla veidošanu, Elīna un Ilze ir klāt. Visas trīs «aizkadrā» jūtam vēl ceturto «spēku».
Viņš arī solījies būt, it kā šovakar te. Bet viņš var būt citos pienākumos. Un galu galā šajā lietā caur viņu meitenes nāciena motivāciju ir saņēmušas. Šādā rakursā apciemojums kļūst sekundāra, ja gribat, privāta lieta. Tas nav neviens cits kā mūsu draudzes gans Māris.
Mēs nepārrunājām neko īpaši nozīmīgu. Elīna un Ilze nezin mazāk kā es, savu kalpošanu sākot. Taču caur teikto un nepasacīto jūtu, ka šīs ir tās siltās rokas, pēc kurām esmu lūgusi. Vēl vairāk. Veseli divi pāri. Un divas ticībā degošas sirdis, gatavas manu gandrīz vienpadsmit gadu kalpošanu tupināt.
Pirms vienpadsmit gadiem kalpošanu mūsu draudzē uzsācis mācītājs Māris Ludviks. Erudīts, ar savu vīziju par draudzes struktūrām. Starp vēl pie mums nebijušām — arī preses izdevums draudzē. Kāpēc šai kalpošanā Māris un Rita (draudzes priekšniece) tik vienprātīgi izvēlējās tieši mani, līdz pat šim laikam nesaprotu. Vai viņi nezina, ka esmu draudzē tikai aptuveni gadu? Ka ar to nekad neesmu nodarbojusies? Ka tā ir atbildīga kalpošana? Palīdzēs.
Bet palīdzēt var tādam, kas kaut ko prot un dara, ne jau viņa vietā izdarīt. Uz daudzajiem jautājumiem atbildes kavējās. Līdz vienā brīdī nopratu, ka visiem KĀPĒC un KĀ pa priekšu steidzas apliecinājums — ES VĒLOS DRAUDZĒ ŽURNĀLU. Ieteikt kādu savā vietā arī nezināju, jo draudzes cilvēkus tik labi nepazinu.
No malas vērtējot —
vieglprātīga, nepārdomāta, neadekvāta manām spējām apņemšanās. Es pavisam labi sapratu, ka vēlēšanās vien ir pārāk nestiprs pavediens, kam būtu jānotur manas nezināšanas smagums. Neko stiprāks tas nekļūst arī no manas intereses par dizainu un vēl vienas vēlēšanās – to praktizēt.
Sākumam tā tukšā vieta nemaz nebija tīra. Tā bija pārblīvēta ar neatbildētiem jautājumiem, no kuriem katrs pretendēja tieši uz manu atbildi.
Veiksmes un neveiksmes kalpošanās vienmēr bijušas līdzās. Viss atrodams 43 žurnālos. Lai paliek spēkā katram savs atzinums, kāds radies. Neriskēšu nosaukt arī cilvēkus, kas atbalstījuši, stiprinājuši, praktiski palīdzējuši. To ir gana daudz. PALDIES visiem!
Kalpošana man ir atklājusi brīnišķīgus cilvēkus. Katrs no viņiem ir liela pasaule, vienreizēja, bagāta, kas saskarsmē prasa ievērot pietāti. Atvainojos par gadījumiem, ja tas man nav izdevies.
Cilvēki… Manas kalpošanas spožums un posts. Ar cilvēkiem, par cilvēkiem un domāts cilvēkiem. Ir reizēm šķitis, ka nekas nenotiek, kā jābūt. Dienas viena pēc otras izslīd kā graudiņi smilšu pulkstenī, bet kāds samezglojums žurnāla tapšanas procesā visu notur bez virzības uz priekšu. «Tautas valodā» izsakoties — iebraukts auzās. Pilnīgs strupceļš. Ar šādu pieredzi esmu saskārusies ne vienreiz vien. Bet tad Arnis tipogrāfijā ir ar mieru atnākt pastrādāt brīvdienā, tad veras durvis un nāk Janīna (montētāja), kura parasti dārzā paliek līdz vakaram, bet šodien izņēmuma kārtā gribējies atnākt jau pusdienlaikā. Uz darbu. Brīvdienā. Visa rezultātā pirmdien žurnālu var drukāt. Izņēmuma kārtā.
Šādi gadījumi atgādina, ka KĀDS pārzina situāciju labāk par mani. Tad atkal atveras tie neredzamie spārni, kas nes.
Man ir bijusi pilna vaļa kļūdīties
un no savām kļūdām mācīties. Bet vienalga, pārlapojot jau gatavu izdevumu, ieraugu kādu nepilnību, ko tapšanas procesā man vajadzēja novērst.
Vai no malas kāds var palīdzēt? Ja nu vienīgi attālināt nodomāto žurnāla klajā nākšanas dienu… Bet ja nopietni, tad tā no malas, uz brīdi pieskrienot, tiešām nevar palīdzēt. Šī kalpošana ir no tām, kas prasa noņemšanos, t.i., būt visā iekšā pastāvīgi, paliekoši, atbildīgi. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc neizveidojās pastāvīga komanda, ko sauc par redkolēģiju. Palīgi mainījās. Nevaru nevienam prasīt, lai žurnāls būtu pirmā prioritāte kalpošanā. Katrs līdzdarbojies, cik juties aicināts. Gandrīz visu «maratonu» kopā ar mani ir izturējusi vienīgi Vineta, viena no korektorēm. Tikpat atbildīgi vēlāk piebiedrojās Aija. Piedodiet, meitenes, bet es jūs ieteicu šajā kalpošanā arī Elīnai un Ilzei.
Visus 11 gadus mani balstījusi ģimene. Gan morāli, gan materiāli, jo kalpošana ir saistījusies arī ar izdevumiem. Meitas praktiskā palīdzība kompjūterdizainā ir nenovērtējama. Tas tomēr nenozīmē, ka viss ir gājis gludi, kā varbūt no malas var likties. Ar vistuvākajiem arī iespējami sarežģījumi, kas «sasien spārnus». Esot nepārtrauktā sasaistē ar visu, viņiem var veidoties atšķirīgs redzējums uz daudz ko. Un man ar to jārēķinās.
Runājot par «spārniem»,
tie man tikuši pat «noīsināti». Nevēlos analizēt bijušas lietas. Un kam gan vēl bez manis tas varētu būt saistoši. Nevienu nevaru vainot, ja kādā situācijā uz notiekošo neesmu mācējusi paraudzīties vajadzīgajā rakursā, tātad pati esmu to pieļāvusi. Cenu nākas maksāt, jo «spārni» ataug lēni. Ja tas vispār notiek. Varbūt kaut ko uztveru pārāk sakāpināti? Jūs, kas mani pazīstat, to redzat labāk. Vienīgi izjūtas ir un paliek dziļi personiska lieta.
Varbūt man pietrūcis apliecinājuma par vairāk vai mazāk izdevušos žurnālu no cilvēkiem, no kuriem to vēlējos dzirdēt. Varbūt dievkalpojumos kopā ar draudzi esmu vēlējusies lūgt par savu kalpošanu biežāk kā pāris reizes vienpadsmit gados. Mums ir jauks ieradums to darīt, nozīmīgākās kalpojošās struktūras ik svētdienu lūgšanā liekot Dieva rokās.
Varbūt es nebiju īstais cilvēks īstajā kalpošanā? To apsveru bez koķetērijas, pilnā pazemībā. Vienmēr var labāk ne vien vēlēties, bet arī izdarīt. Pilnības latiņa ir augstu. Visbiežāk uz to mēs varam tikai tiekties. Darīju, kā sapratu, mācēju, godprātīgi.
Varbūt, ka visiem draudzē nemaz žurnālu nevajag, bet to dēļ, kas «Pilsētu Kalnā» lasa, strādāt ir vērts. Un tas jau ir pavisam noteikti, ka žurnāls turpināsies un grāmatu galdā gaidīs katru interesentu. Elīnai un Ilzei — celsmīgu kalpošanu! Un rozes, kā vēlētos nosaukt panākumus, ar visiem ērkšķiem! Lai zinātu, ka tās ir rozes. Gan garā, gan realitātē!
Es palieku starp tiem, kas žurnālu draudzē vēlas ne mazāk kā pirms 11 gadiem.
