Sākot veidot žurnālu (2006.gadā) bijām pārsteigtas par to, ka Dievs izvēlējies mūs lietot tik īpašā darbā – žurnāla veidošanā. Nobijušās par to, vai pratīsim visu izdarīt tā, kā vajag, par to, kā mūs uztvers, vai būsim saprastas un pieņemtas, tajā ko darām.
Atceros to neticamo sajūtu, kad no tipogrāfijas saņēmām glīti sapakotos mūsu pirmos žurnālus un varējām tos pāršķirstīt, lai pārliecinātos, ka viss ir savās vietās. Bija patīkami, ka mūsu darbu atzinīgi novērtēja. Glaimoja arī tas, ka mūsu pirmie žurnāli tika pilnībā izpirkti.
Ne vienmēr ceļš līdz katram nākamajam numuram bijis viegls – reizēm pēkšņi nākusi atklāsme, ka to nav iespējams paveikt. Bija brīži, kad negribot nācās visu daudzo ikdienas darbu vidū skatīties uz “Pilsētu Kalnā” kā uz akmeni kaklā… Bet Dievs nebija uzlicis vairāk, kā spējam paveikt un katrs nākamais žurnāls ir atnesis sev līdzi arī daudz svētīgu atziņu, daudz prieka brīžu par paveikto un mīlestības no lasītājiem!
Katrs numurs ir atklājums un liecina par to, ka viss iet uz priekšu, mainās, turpinās, un mēs šodien vairs nevaram būt tādi kā vakar, bet rīt nevarēsim būt tādi kā šodien. Pārskatot žurnālus raksti šķiet tādi tuvi un mīļi, savējo rakstīti, kā nekā.
Sirsnīgi kā draudzē ļoti mīlētiem cilvēkiem veltīti apsveikuma vārdi, dziļi kā dzeja, neizsmeļami kā Dieva Vārds, uzrunājoši kā liecības par Dievu, nesamaitāti kā svētdienas skolas bērnu zīmējumi, pirmreizīgi kā bēbīšu skoliņas audzēkņu prieks, saņemt aicinoši kā krīžu centra un diakonijas raksti, skanīgi kā mūzikas sadaļas stāsti, rosinoši kā grāmatu apskati… Daudz visa kā laba. Un paldies visiem tiem draudzes cilvēkiem – radošajai komandai, kas palīdz tapt žurnālam sev un citiem par prieku!
