Mēnesis: 2016. gada marts

Saulains, bet sniegots 20. marts – Pūpolsvētdiena. Pilsēta kalnā kā vienmēr pulcē daudz ļaužu: jauniešus, jaunas ģimenes ar bērniem, dažāda gada gājuma cilvēkus. Esam priecīgi par tikko iznākušo žurnālu “Pilsēta kalnā”. Skaists un bagātīgs izdevums, kas liecina par aktīvu un gudru draudzi, kurā darbojas vai puse pilsētas. Paldies Elīnai – liels darbs padarīts. Šī rīta svētbrīdi kuplina draudzes slavēšanas grupa.

“Pāvils savā vēstulē filipiešiem /2:5-11/ runā par Kristus domāšanas veidu, kurā mums vajadzētu iedziļināties un uzņemt to sevī”, saka Māris un jautā mums: “Vai tas, kā mēs domājam, nosaka mūsu dzīves iznākumu?”

Apustulis Pāvils visās vēstulēs raksta no savas pieredzes. Vēstulē romiešiem viņš runā par divu prāta veidu – (miesas prāta un gara prāta) cilvēkiem. Pāvils ir piedzīvojis, ka domas mūs tur ļoti cieši savos apskāvienos. Ne vienmēr šīs domas ir labas, tās var būt iznīcinošas. Māris uzsver, ka tas, kā mēs jūtamies, ir atkarīgs no mūsu spējas kontrolēt savas domas. Par mūsu prātu un domām notiek nemitīga cīņa. Mūsu dzīvi par varītēm grib noteikt tas, ko sauc visādos vārdos – tumšais spēks, velns, sātans, dēmons, kurš ir izcils ļauno domu iedvesmotājs. “Nav labāka reklāmas speciālista par sātanu, kurš piedāvā savu produktu vislabākajā iesaiņojumā īstajā laikā un vietā”, tā Māris.

Vai mūsu domas ir miesīgas vai garīgas? Cik daudz laika vidusmēra cilvēks velta miesīgai un garīgai sfērai sava mūža (70 gadu) garumā? Par to parūpējušies ASV pētnieki. Lūk, rezultāts: 23 gadi paiet guļot; 16 gadi – produktīvi strādājot; 14 gadi – ēdot un skatoties televizoru; 10½ gadi – atpūšoties, ceļojot; 4 gadi – slimojot; 2 gadi – ģērbjoties un tikai ½ gads – garīgais dzīvei.

Kā mēs izvēlamies nodarbināt prātu, ir atkarīgs no mums pašiem. Bībelē teikts, ka cilvēku apgāna tas, kas iziet no sirds – ļaunas domas, blēdības utt. Kāds domātājs teicis, ka, izmainot domāšanu, cilvēks var izmainīt pasauli.

Pāvils uzsver, ka prāts var vest cilvēku nāvē vai dzīvībā un mierā ar Dievu.

Domāšana ir grūts darbs, pats grūtākais darbs pasaulē, tāpēc arī tik nedaudz cilvēku ar to nodarbojas. “Vai mēs negribētu būt šo nedaudzo cilvēku starpā, kuri pozitīvi domā?” jautā Māris Ludviks.

Svētrīta pārdomu otrā daļa ir Kristus domu un prāta atšifrējums: “… bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! / Filipiešiem 2:7-8/

Pūpolsvētdiena ievada Kristus pazemīgo ierašanos Jeruzalemē. Tad seko notikumi, kas parāda, kāds Viņš bija.

Māris Ludviks aicina Klusās nedēļas ietvaros saskatīt Kristus prātu un domāšanu. Kā to darīt? Mateja evaņģēlijā Kristus uzsver: ” Mācieties no manis, es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs.” Jēzus prasa lēnprātību un pazemību, kas varētu dot atvieglojumu mūsu dvēselēm. Mēs taču negribam dzīvot ar smagu sirdi. Māris atgādina, ka mūs nenospiež ārējie apstākļi, bet gan pašu iekšējā pasaule.

Kas ir lēnprātība? Tā ir nepadošanās situācijai, bet gan šīs situācijas veidošana. “Nevis iekarst dusmās, apvainoties, pagriezt muguru, bet piedot un turpināt darīt labu. Tieši šī īpašība mūs saista ar Dievu, ar Kristus domāšanas veidu”, saka mācītājs, “tādus cilvēkus, kas ļaunu atdara ar ļaunu Kristus sauc par visvājākajiem cilvēkiem, jo tāds, kurš pār sevi nevalda, ir vergs. Lēnprātība ir Kristus dzīvesveids.”

“Mācīsimies no šīs rīcības, lai būtu atvieglojums dvēselē un mēs kļūtu atbrīvotāki”, iesaka Māris Ludviks, piebilstot, ka viss šajā pasaulē ir mainīgs un nepastāvīgs, bet ir tikai viens stūrakmens un pamats – Kristus, kuru turpināsim iepazīt visas Klusās nedēļas garumā – katra vakara dievkalpojumos līdz pat Lieldienām.

13. marts. Nemanot aizrit Gavēņa laiks. Tikai viena svētdiena mūs šķir no Lielā notikuma, kas kārtējo reizi apliecinās mūsu nemirstību. Šīs izjūtas pastiprina pavasara klātbūtne, kad pati daba mums rāda, ka sēkla, sēta labā zemē, dīgst, aug un apliecina sevi ar skaistu ziedu vai augli.
Svētdienas nosaukums ir “Judica” (“Tiesā Dievs”).
Mūsu mācītājs Māris Ludviks uzsver, ka Vecā Derība ataino bargu, tiesājošu Dievu. Jēzus Kristus mūs iepazīstina ar mīlestības Dievu.
Mēs bieži domājam par nākotni. Tas, kas notiek šodienas pasaulē, nesola neko labu. Mūsu nākotne rādās drīzāk baisa – bēgļu krīze, globāla sasilšana, ekonomikas krīzes, kara draudi, utt. Baisi … “Bet, ko par to domā Dievs?” jautā Māris Ludviks. Atbildes meklējam Bībelē, kas caur vēstures notikumiem mūs uzrunā no laikmeta uz laikmetu laikmetiem. Dievs uzrunā Babilonijā izsūtīto tautu, kas gremdējas atmiņās par vecajiem, labajiem laikiem, kad Dievs nebija no viņiem novērsies.

Kā ir ar mums? Vai pārāk daudz nedomājam par pagātni un nākotni? Protams, pagātni nevajadzētu aizmirst. Bet Bībelē teikts: “Nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo. Redzi, es visu darīšu jaunu, jau tagad tas raisās.”
Ja pārlieku domājam par pagātni, tiek palaistas garām lielas izdevības, ko Dievs mums dod šodien un tagad. Pārāk domājot par pagātni, mēs kļūstam akli pret šodienu un tērējam enerģiju, kas nepieciešama šim brīdim, jo nepietiek laika ieklausīties sevī, citos un Dievā. “Dzīvot šodien”, piebilst Māris, “nozīmē – palēnināt savu dzīves tempu.”

Ir svarīgi, uz ko mēs koncentrējamies. Vai uzskatām, ka mūsu dzīve ir kā problēmas vai kā iespējas? Mēs katrs ejam cauri savam tuksnesim ar grūtajiem un vieglajiem brīžiem. Mums nevajadzētu bīties, ja uzskatām, ka mūsu dzīve ir kā iespējas. Ne velti Bībelē lasām: “…vai vēl neapjēdzat – es sataisīšu ceļu tuksnesī… Un tuksnesī es došu ūdeni…”.
“Vakardienu nevajag atsaukt”, saka Māris, “nākotnē arī varam sevi mainīt, bet tas ir iespējams tikai tad, ja kaut ko izmainām šodien un tagad – vienīgajā realitātē, ar kuru esam uz “tu”.

Katru dienu dāvājot, Dievs sniedz mums jaunas iespējas. Tā mūs uzrunā katrs rīts. Māris Ludviks skaidro, ka vārdi “šodien un tagad” ir kļuvuši par modes terminu. Tie nav izdomāti, nav jauni. Tie ir atrodami Bībelē. Kā to praktizēt un iemācīties? “Protams, varam apmeklēt meditācijas centrus un personības attīstības kursus, bet ne vienmēr, apsēžoties meditācijas pozā, piedzīvosim Dieva klātbūtni”– tā Māris.
Pirmkārt, neaizmirsīsim pateikties Radītājam par katru rītu, kas tiek mums dots.
Otra iespēja ir dievkalpojums, jo baznīca ir pieejamākais meditācijas centrs, kur tiek izdzīvota mistērija, un kur notiek pieslēgšanās lielākajai Realitātei.

“Šī ir fantastiska tēma ceļā uz Lieldienām”, apliecina Māris, “kad cilvēkiem ir lemts piedzīvot to, kas notiek šodien, jo ir dots labvēlīgs laiks – Dieva reālās klātbūtnes sajūta, kuru varam satvert, ja būsim vērīgi”.