Vārds ATKARĪBA sākumā noteikti neizrasa pozitīvas emocijas. Īpaši laikā, kad apkārt ir tik daudz dažādu atkarību, kas grauj cilvēku dzīvi. Bet vai pozitību atkarību veidu tiešām nemaz nav? Vai Baznīcai tieši nevajadzētu būt atkarīgai no Dieva?

Reizēm mēs, kristieši, domājam tā – ja kaut ko plānosim un nospraudīsim kādus mērķus, vai tā nebūs durvju aizvēršana Dievam? Tā varam vēl kļūt pasaulīgi. Vai tad tā Baznīca var būt par Dieva instrumentu?…
Bet vai tas tā patiešām ir? Vai gan Dievs pats nav dižens plānotājs? Un vai mums jādzīvo bez pašu nospraustiem mērķiem savā dzīvē?

Baznīca un ticība ir nešķiramas lietas. Tā tam vajadzētu būt, vai ne? Bet, kā zinām, gadsimtu laikā Baznīca ir daudz piedzīvojusi un pārdzīvojusi, kā jau vieta, kurā pulcējas grēcīgi cilvēki.
Mūsdienās ticība ir kļuvusi par kaut ko privatizētu, par tādu kā katra persnīgo izvēli – kā ticēt un kam ticēt. Bet vai tas tā strādā?

Vai Baznīca un politika ir savienojamas lietas? Mācītājs Māris iedziļināsies šajā visnotaļ sarežģītajā jautājumā, kas skar šīs divas it kā atšķirīgās instances. Bet vai tiešām tās ir tik nesavienojamas?