Svētrunu uzsākot, mācītājs citē Pāvila 1. vēstules Timotejam 1:15-17 panta rindas. Dieva atklāsme ir pārvērtusi Pāvilu līdz nepazīšanai, un Pāvils ir secinājis, ka Dievs ir liels un dižens. Pāvils Dievu apzīmē dažādi: mūžīgs ķēniņš, vienīgais Dievs, neredzams Dievs.
“Vai neredzamu Dievu ir iespējams ieraudzīt mūsu dzīvēs? Kas šodien traucē to ieraudzīt?” jautā Māris. Viņš uzsver, ka apkārtējiem Dievu vajadzētu ieraudzīt, vērojot kristiešu dzīves.
Bet, vai to var redzēt, vērojot mūsu dzīves? Kas traucē? Vai tā ir vienaldzība, grēki, ko neesam nožēlojuši, bailes no kātā, ko citi padomās, neizpratne, neuzticēšanās?
“Pasaule ir nogurusi no cilvēkiem, kas saka un reklamē, ka mīl Dievu, bet patiesībā visiem liekas , ka tā nav patiesība. Pasaule grib ieraudzīt dzīvo Dievu mūsos,” saka Māris Ludviks. Viņš piebilst, ka cilvēki vēlas redzēt evaņģēlija iedarbību zināmu, reālu cilvēku dzīvēs. Viņi grib redzēt dzīves, kuras redzami izmainījis neredzamais Dievs. Viņi grib redzēt cilvēkus, kuri Kristus dēļ ir gatavi ziedoties.
Mācītājs atzīmē, ka uz Dieva jautājumu: “Kur tu esi?” ar atbildi “Es esmu baznīcā” – nepietiek.Uz šo jautājumu var atbildēt, ielūkojoties sirdī. Mēs nedrīkstam aizmirst , ko saka Bībele: “Jūs nepiederat paši sev.”
Ja dzīvojam tā, ka Dievs netiek pamanīts mūsos, tad savu dzīvi esam iztērējuši.
“Mums nav laika spēlēt paslēpes ar Dievu,” saka Māris. “Dzīve ir īsa – kā tvaiks, kā migla, kas izgaist, puķe laukā, kas novīst. Ja esam gudri, darīsim visu, lai neredzamo Dievu cilvēki spētu mūsos ieraudzīt. Lai beidzot kāds teiktu, ka redz izmaiņas. Neturpināsim dzīvot šo svarīgo laiku, nedomājot par tik ļoti svarīgajām lietām!” tā mācītājs Māris Ludviks.
