Jānis Vanags D.D., Rīgas un Latvijas arhibīskaps
Jēzus iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā, ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” (Mt.8:23-27)
Kas tad īsti tur notiek, Galilejas jūras krastā? Vai to maz var saukt par jūru? 21 km garš un 12 km plats, tas drīzāk ir ezers, divreiz garāks un divreiz platāks par Rāznas ezeru. Lūka, būdams zinošs jūrniecības lietās, to arī sauc par ezeru. Kas tad tur tāds liels var notikt tādā ezerā? Ap Ģenaceretes jeb Tibērijas ezeru apkārt ir kalni, un no tiem mēdz atlidot negants vējš. Lūk, kāda aculiecinieka stāsts: “Tūristu grupa stāvēja Tibērijas ezera krastā un, priecājoties par samērā nelielā ezera gludo spoguli, izteica šaubas par evaņģēlijā aprakstītajām vētrām. Un pēkšņi uznāca vējš. Pēc divdesmit minūtēm jūra bija balta no putojošiem viļņiem. Lieli viļņi triecās pret malu, un tūristiem nācās meklēt glābiņu no šļakatām, kas sitās acīs pat šeit, divsimt metru no krasta.”
Jēzus bija sludinājis no laivas un bija noguris. To katrs mācītājs saprot. Es pats pēc pirmajiem sprediķiem biju pārsteigts, cik daudz spēka tas var paņemt, jutos kā grāvi racis vai pāris sterus malkas saskaldījis. Jēzus noteikti bija sludinājis ne tikai pusstundu, kā lielākoties mācītāji. Viņš turklāt bija dziedinājis spitālīgo un romiešu virsnieka kalpu. Viņš bija piecēlis no drudža gultas Pētera sievasmāti. Pašā vakarā pie Viņa atveda vēl divus apsēstos, no kuriem Viņš izdzina ļaunos garus, un vēl viņš dziedināja visus sērdzīgos.
Pēc tādas darba dienas Jēzus bija noguris un laivā aizmiga, kā viņa vietā būtu darījis katrs normāls cilvēks.
Bet tā nu iegadījās, ka tieši to vakaru un stundu bija izvēlējies Galilejas viesulis, lai plosītos ezerā. Viļņi bija tik augsti, ka tie pacēlās augstu pāri laivas malām, apslēpjot to it kā bedrē, ko nozīmē Mateja lietotais grieķu vārds kalyptesthai.
Mācekļu spriedums bija: “Mēs ejam bojā!”. Un viņi steidzās modināt Jēzu. Racionāli domājot, tam nebija nekādas jēgas. Ko gan viens cilvēks iespēj pret stihiju?
Tieši tā domāja daudzi racionālā un liberālā laikmeta teologi, meklējot izskaidrojumu tam, kas notika pēc Jēzus uzmošanās. Daudzos komentāros var atrast, ka Jēzus esot izmantojis dramatisku efektu un apsaucis vētru brīdī, kad laiva iepeldējusi no vēja aizsargātā vietā. Nevar neredzēt godājamo teologu apmulsumu, ja viņi lieto tik nepārliecinošus skaidrojumus. Nemaz nerunājot par to, ka ar šādu triku nebūtu iespējams apmānīt pieredzējušos zvejniekus, kādi bija starp mācekļiem, tādu aizvēja fjordu tur nemaz nav, to apliecinās katrs, kas bijis Ģenecaretes jūras krastā. Krasta līnija pie Kapernaumas ir tikpat taisna un atklāta kā te, Baltijas jūras krastā.
Bet var arī saprast teologu apmulsumu 19. un 20. gadsimtā, kad pat baznīcā ticība bieži bija devusi vietu racionālai loģikai. Neviens cilvēks nespēj savaldīt vētru! Jā, tur viņiem taisnība – neviens cilvēks nespēj apklusināt vētru un nomierināt sabangotu jūru.
Tikai secinājumiem būtu jābūt citiem! Būtu nevis jāmeklē neticami un nepārliecinoši izskaidrojumi, kas notikušajam atņemtu jēgu, bet drīzāk jājautā līdz ar mācekļiem – kas tas tāds, ka vēji un jūra tam paklausa?
Kad evaņģēlists Lūka apraksta šo notikumu, viņš iesāk ar vārdiem: “Un gadījās kādā dienā.”
It kā nenozīmīgi vārdi. Tomēr tie norāda, ka vētras apsaukšanu nebija kāds atsevišķs izolēts notikums, bet gan skatāms visa viņa darītā un sacītā kopumā, kad Jēzus staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams un kalpodams. Tas liek domāt, ka visi Jēzus darītie brīnumi un zīmes ir darīti, lai soli pa solim pievestu cilvēku atbildei uz šo vienu jautājumu: “Kas tas tāds, ka vēji un jūra tam paklausa?”
Ticību mēdz apvainot, ka tā ir akla. Tomēr Jēzus no saviem sekotājiem nekad nav prasījis aklu ticību. Aklu ticību drīzāk prasa tie teologi, kuri, baidoties no aklas ticības, saka:
- Jēzus laiva vienkārši iepeldēja aizvējā, jo vētru neviens cilvēks nespēj apsaukt;
- Jēzus jau arī maizi nepavairoja, bet vienkārši atmodināja ļaužu sirdsapziņu, kuri, redzēdami, kā Jēzus savas pēdējās maizītes dala tūkstošiem, apkaunējās un katrs izvilka savas noslēptās sviestmaizes;
- ja kāds izdziedinājās, tad no pašiedvesmas, jo psiholoģija spēj lielas lietas;
- protams, Jēzus neizdzina dēmonus, jo tādu dēmonu nemaz nav.
Un nepavisam jau viņš neuzcēlās no kapa, jo kaut kas tāds vienkārši nenotiek.
Un tā šie teologi un rakstu mācītāji, kas domā sevi gudrus esam, tic, ka paglābušies no aklas ticības. Bet tad viņi pavisam savādā kārtā grib, lai mēs visi ticētu, ka tāds Jēzus, kurš nespēj pāris dēmonus padzīt, salauzīs velna un grēka varu pār mums. Ka tāds Jēzus, kurš nespēj izdziedināt slimu miesu, izdziedinās slimu dvēseli. Ka tāds Jēzus, kurš nespēj pāris tūkstošiem maizi dot, dos grēku piedošanu un dzīvo maizi miljardiem. Ka tāds Jēzus, kas nespēj no nāves augšāmcelties, dos man mūžīgo dzīvību.
Bet tā nu gan būtu akla ticība, ticība bez pamata, bez apstiprinājuma. Jēzus neprasa no cilvēkiem aklu ticību. Bieži varam brīnīties, kādēļ Jēzus piekodina cilvēkus nestāstīt par viņa brīnuma darbiem – tas taču būtu tik efektīvi! Taču Kungs Jēzus neļauj teikt priekšā un ievest pirms laika aklā ticībā, bet ar saviem vārdiem un darbiem ļauj katram savā piemērotā laikā nonākt pie atbildes. Pie atbildes uz jautājumu: “Kas tas tāds – šis Jēzus”.
Pirmais atbildes variants: cilvēks, kurš noguris guļ laivā. Bet šī atbilde īsti neder. Dievs saka nogurušajam cilvēkam Ijābam: “Vai Tu esi nācis līdz jūras dibenam un staigājis bezdibeņu dziļumos? Vai tu esi tas, kas jūru aizslēdza ar durvīm, kad tā izlauzās un iznāca kā no mātes miesām, un sacīji – tiktāl tev būs nākt un tālāk, un še būs apgulties taviem lepniem viļņiem!” (38.nodaļa)
Un Dievs atbild – nē, ne tu, cilvēk, to esi darījis! Tātad te ir vairāk nekā noguris cilvēks.
Otrs atbildes variants varētu būt, – viņš ir nevis vienkāršs cilvēks, bet pravietis. Bet arī tas neder.
Pravietis Jona bija uz kuģa, kas bija briesmās un viļņos, bet viņš nesavaldīja vētru, bet Dievam bija jāglābj viņu pašu, tāpat kā Jēzum nācās glābt mācekļus. Tātad te ir vairāk nekā pravietis.
Jā, bet kas tad, ja ne vienkāršs cilvēks un pat ne pravietis? “Kas tas tāds, ka pat vēji un jūra viņam paklausa?” Tiem, kas pazina Rakstus, aizvien neatlaidīgāk atausa pārliecība, par to, kas Jēzus ir. 65. Psalmā rakstīts: “Ak, Dievs, mūsu Pestītāj, kas jūras kaukšanu apklusina, tās viļņu krākšanu un ļaužu troksni.” Un 89. Psalms: “Kungs, debespulku Dievs, kas ir tāds kā tu, tāds stiprs Kungs! Tu valdi pār lepno jūru. Kad tās viļņi ceļas, tad Tu tos klusini.”
Staigājot pa Svētās Zemes pilsētām un ciemiem, Jēzus izlej gaismu pār savas personas noslēpumu. Lai reiz, ne aklā ticībā, bet dziļā, pamatotā skaidrībā Pēteris varētu apliecināt: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!”
Un vaiņagojumu tam sniegtu neviens cits kā neticīgais Toms, sacīdams uz Jēzu: “Mans Kungs un mans Dievs”.
Jēzus laivā ir nevis noguris cilvēks, kas pēkšņi uzmodināts, bet Kungs, kas norāj savu radību, kas aizgājusi netaisnos ceļos. Še tie ir viļņi, tur atkal dēmoni vai farizeji, ko Jēzus norāj. Pravietis Jesaja 17. nodaļā saka : “Vai lielajam ļaužu pulkam, kas kauc it kā jūra un tautu troksnim, kas rūc kā varens ūdens rūc. Bet viņš to bārs, tad tas bēgs tālu nost un taps dzenāts kā palus pa kalniem dzenā vējš un putekļus viesulis.” (Jes.17:12-13)
Šodien nereti kristīgo ticību cenšas atstāt mazākumā. Pret to ceļas ļaužu troksnis, kas kā liels ūdens rūc, prasot no kristiešiem iekāpšanās un pielaides: “Ja jūs gribat būt modernas vai pat postmodernas sabiedrības locekļi, tad jums jāatzīst, ka katram cilvēkam drīkst būt pašam sava patiesība” ,”Jums jāpieņem, ka šodien sabiedrība citādi skatās uz lietām, un jākoriģē sava mācība.”
Iespējams, mums jāgatavojas jaunām vajāšanām. Patlaban tiek virzīts likumprojekts, kas varbūt ļaus krimināli vajāt mācītāju, kurš sprediķī pateiks, ka homoseksuāls dzīvesveids ir grēks. Taču, ja vajāšanās vēl varētu atrast kādu heroismu un aizrautību, kristieši mēdz vairāk baidīties no nievām – jums ir novecojuši uzskati, jums ir aprobežotā ticība, kas netiek līdzi mūsu elitārajam viedoklim. Tādēļ daudzi kristieši vēlas palikt vairākuma pusē un, līdzīgi tiem aizvēja un sviestmaizīšu teologiem, mēģina rūkt ļaužu troksnim līdzi. Taču svarīgi nav palikt vairākuma pusē. Kungs norāj savu radību, kas aizgājusi neceļos, un tas, kam patiesi ir nozīme, ir nebūt tai pusē, kuru Kungs norāj.
Turpat ezera krastā ir Horacīnas pilsēta, kuru Jēzus reiz norāja, un no tās palikušas vien melnas drupas.
Svarīgāk ir būt tai pusē, kas steidzas modināt Jēzu savai konkrētajai dzīves situācijai. Mācekļi jau nemodināja Jēzu, lai parādītu viņam sabangotās stihijas drūmo skaistumu. Viņi apzinājās: mēs ejam bojā, izglāb mūs, Kungs! Mūsu katra dzīvē ir brīži, kad bangas paceļas pāri laivas malām un jūtamies kā aprakti bedrē. Kad apstākļi ir stiprāki par mums. Ja ne citādi, tad mēs ejam pretī savai nāvei. “Kungs, mēs ejam bojā!”
Un cik labi, ka Jēzus, kas ir apsolījis savu klātbūtni un palīdzību, ir neiespējamu lietu Dievs, Viņš dara neiespējamo.
Neviens cilvēks nespēj apsaukt vētru. Bet Jēzus to dara. Nav iespējams uzmodināt mirušos, bet Jēzus to dara. Nav iespējams likt maizei pavairoties, bet Jēzus to dara. Mēs reizēm par savām dzīves situācijām gribam teikt – neviens nespēj palīdzēt, nav iespējams kaut ko mainīt! Bet Jēzus to dara.
Jēzus ir neiespējamo lietu Dievs. Un brīnišķīgākais ir tas, ka viņš apsola mums attiecības ar sevi. Nenovērtēsim to par zemu un nepieņemsim kā pašu par sevi saprotamu lietu.
Holivudas aktrisēm internetā mēdz būt mājaslapas, uz kurām viņu talanta un skaistuma pielūdzēji sūta vēstulītes, lūdzot kādu personīgu uzmanību, kādu attiecību drupačiņu. Šo jaunekļu pašapziņai grūti aptvert, ka viņas nav ieinteresētas nekādās attiecībās un nereaģē uz viņu vēstulītēm, pat nelasa tās. Un viņi tur neko nespēj darīt. Kāda būtu mūsu dzīve, ja Dievs nebūtu ieinteresēts attiecībās ar mums?
Ja mēs sūtītu viņam lūgšanu pēc lūgšanas, bet būtu jāsamierinās, ka viņš tās pat neklausās? Attiecības ar Dievu nav pašas par sevi saprotamas. Drīzāk varētu likties neiespējami, ka pasaules Radītājs un Valdnieks ir tik ieinteresēts mūsu nenozīmīgajos likteņos, ka ne vien piekrīt attiecībām – “kas pie manis nāk, to es neatstumšu”, bet pat dodas tās meklēt: “Es esmu nācis meklēt un glābt pazudušo”. Bet Jēzus ir neiespējamo lietu Dievs. Viņš izmanto katru iespēju, lai mums tuvotos un vilktu mūs pie sevis. Ne aklu ticību viņš no mums prasa, bet ļauj mums Sevi piedzīvot. Lai to, ko par Viņu lasām Rakstos, mēs pieredzētu arī savā dzīvē. Un šos pieredzes gabaliņus pārvērstu atziņā “Mans Kungs un mans Dievs”.
Kā kumulatīvais lādiņš sakopo degošās gāzes vienā mazā smailes punktā, un tās pārsit tanku bruņas, tā ticības apliecinājums Jēzum “Mans Kungs un mans Dievs” ir visa mūsu Rakstos lasītā un garīgajā dzīvē piedzīvotā sakopojums. Smailes punkts, kas caursit nāves varu un neiespējamības bruņas. Mums ir Pestītājs, kas spēj palīdzēt. Neiespējamo lietu Dievs. Svarīgākais ir būt ar Viņu vienā laivā. Viņa laiva ir Viņa Baznīca.
Lai neliktos, ka kristieši ir savtīgi un rūpējas tikai par savu glābiņu, der atcerēties, ka vētras apsaukšana gan izglāba mācekļus, gan deva mieru un atelpu no vētras niknuma arī visiem citiem ap ezeru. Bet tas jau ir cits stāsts. Āmen.
Sprediķis publicēts laikraksta „Svētdienas Rīts” 2007. gada 5. numurā (2007. gada 3. februārī)
