Lūkas 18: 9-14. Tas ir teksts par farizeju un muitnieku templī. Farizejs: “Dievs, es tev pateicos, ka neesmu tāds kā pārējie cilvēki- laupītāji, ļaundari,….un kā šis muitnieks.” Muitnieks: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”
Kas notiek? Grēcinieks aizgājis mājās attaisnots, bet taisnais un pareizais nē?
“Jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”
Agnis Liepiņš runā par dvēseles un vērtību krīzi šodien, par ģimenisko vērtību zaudēšanu. Cilvēki kļūst uz sevi centrēti, izvirzot priekšplānā materiālos labumus un sasniegumus.
“Tukšums garīgumā. Dvēseles tukšums,” saka Agnis. “Kur steidzamies, un kas mūs sagaida šajā nedrošajā, nestabilajā pasaulē, kas pilna neziņas? Mānīgi drošības apsolījumi, prognozēta stabilitāte? Kā mēs tajā visā jūtamies?”
Agnis Liepiņš turpina par to, ka dažkārt cilvēku ciešanas liek domāt, ka Dieva nav, ka Dievs nedzird un neredz. “Templis ir izpostīts. Tukšums. Tuksnesis. Vai tas ir cilvēku dvēseles svētuma izsīkums? Vai varam cerēt uz Dieva lielo žēlastību, un kāda tā ir šodien?” viņš jautā.
Atbilde meklējama minētajā lasījumā par farizeju un muitnieku.
Farizejs ir uz sevi centrēts cilvēks, pārliecināts par savu pozitīvo dabu. Viņš iet uz dievnamu, lai pateiktos Dievam un parādītu citiem savu godīgumu. Bet kā ar trūkumiem? Cik pilns riebuma ir viņa skats uz tiem, kas klūp!
Savukārt muitnieks sevi ļoti zemu vērtē. Viņš apvieno sevī apziņas ēnas puses, bet līdz ar to piedzīvo izaugsmi.”Kas sevi pazemina, tiks paaugstināts”‘, teikts Svētajos Rakstos. Tas nozīmē, ka viņa attīstība turpināsies.
Jēzus pirmajā vietā liek ticību, nevis pašiedvesmu un iestāstīšanu sev, ka viss ir labi. Agnis Liepiņš pamato šo domu, atgādinot, ka Jēzus pie krusta nesauc: “Viss ir kārtībā! Man nesāp!” , bet gan “Mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!”
“Nebaidīsimies no savām domām! Atzīšanās sev un Dievam var kļūt par nozīmīgu pārmaiņu sākumu. Tie, kas apzinās sevi tukšus un nespēcīgus esam , tie piedzīvo Dieva klātbūtni un žēlastību, ” tā Agnis Liepiņš.
