Agnis Liepiņš aicina mūs ieskatīties savās dvēselēs un dienišķo vajadzību vietā ieraudzīt garīgās vajadzības.
Šī svētbrīža tēma – “Viņš sauc”. Šie vārdi atrodami 91. psalma 15. pantā: “Viņš sauc mani, un es viņam atbildēšu”. Visai svētrunai cauri vijas Svēto Rakstu vēsts par Jēzus Kristus kārdināšanu tuksnesī un no tā izrietošie secinājumi, par ko mums vajadzētu aizdomāties.
Atslēgas vārdi šajā svētdienā ir – ja beigsim lūkoties uz to, uz ko vēlamies, bet uzmanību pievērsīsim kaut kam citam, mainīsies mūsu būtība. Kādas tad ir šodienas cilvēka tieksmes? Tās ir – slava, vara, nauda, kas pamatā ir sava piepildījuma meklējumi. Tas viss padara mūs egoistiskus un negodīgus, izraisot ciešanas pašos un citos.
Vēstulē romiešiem teikts: “Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts”. (Romiešiem 10:9).
“Vai frāžu skandēšana ļaus izglābties?”vaicā Agnis Liepiņš, “vai galvenais nav izmaiņas mūsos?” Vēl un vēlreiz tiek pārskatīti notikumi ar Jēzu tuksnesī, Viņa gudrā rīcība saskarē ar Sātana kārdinājumiem. Mūsu uzmanība tiek pievērsta Svēto Rakstu studēšanas lielajai nozīmei – klausīt Dieva mutei, nevis savējai. Tad var sākties būtiskas pārmaiņas. Tas nav mirklis, tas ir apzināts process, kurā aktīvi piedalāmies, tādējādi izmainoties realitātei, kurā atrodamies. “Ticība ir pārliecība par patieso”, saka Agnis. Pārliecība rodas sirdī. Tā ir varas nodošana cita rokās. Tā ir novēršanās no savām vajadzībām un pievēršanās Dievam. Tad cīņa mūsos un cīņa ar tumsu beidzas.
Agnis uzsver, ka būtība ir neļauties ilūzijām par to, ka esam izolētas būtnes. Patiesībā esam savīti vienā veselumā, saistībā viens ar otru. Tad kļūst skaidrs, ka tāpat, kā Kristus tika uzcelts no mirušajiem, arī mēs varam tikt glābti, jo “ikviens, kurš piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts”.
