Baznīca un ticība ir nešķiramas lietas. Tā tam vajadzētu būt, vai ne? Bet, kā zinām, gadsimtu laikā Baznīca ir daudz piedzīvojusi un pārdzīvojusi, kā jau vieta, kurā pulcējas grēcīgi cilvēki.
Mūsdienās ticība ir kļuvusi par kaut ko privatizētu, par tādu kā katra persnīgo izvēli – kā ticēt un kam ticēt. Bet vai tas tā strādā?
