Talsu evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsture

No visiem Talsu pakalniem un šaurajām vecpilsētas ieliņām redzams smailais baznīcas tornis. Tas aicina uzkāpt stāvajā Baznīckalnā – Mūsu pilsēta sākās vietā, kuru šodien pazīstam kā Talsu Pilskalnu. Tur jau 9. gadsimtā dzīvojuši lībieši, somugru cilts. Iespējams, ka viņi ir vārda devēji pilsētai. Tulkojumā no somugru valodām vārds ‘talusse’ nozīmē ‘vientuļa lauku māja’. Vēlāk ienākusī baltu cilts – kurši ir vārda devēji Kurzemei. Pakāpeniski notikusi šo cilšu saplūšana, veidojusies latviešu tautība. Tāpat kā mūsu, arī senču dvēseles ilgojās miera – tām bija vajadzīga ticība. Tās meklēja Dievu dabā, pielūdza Laimu – likteņu lēmēju, Māru – Zemes māti, Sauli – sērdieņu aizstāvi, Mēnesi – karavīru aizgādni u. c. Viņiem pazīstama zīme bija + Dieva krusts, ar vienāda garuma staru krustojumu. Šādi krusti atrodami īpašuma zīmēs un robežakmeņos. Viens tāds ir redzams laukumā pie baznīcas.

Taču pamazām ticību senču dievībām pārņem kristietība, kas pa šo laiku ir izplatījusies visā Eiropā un ar „Krusta kariem” ienākusi arī senajā Latvijā. Pirmais oficiāli atzītais kristietis Kursā bija kuršu valdnieks Lamekīns, kurš 1231. gada 17. janvārī noslēdza līgumu ar Romas pāvesta sūtni Balduīnu no Alnas klostera. Līguma galvenais noteikums – atļaut Kursā sludināt Romas katoļu ticību un būvēt baznīcas, un mērķis – izveidot pāvestam tieši pakļautu un no Vācijas karaļa neatkarīgu valsti. Sākās savstarpējie ķīviņi starp baznīcu un ordeni. Ordeņbrāļi iebruka Kursā, atņēma kuršiem ar Balduīnu slēgtās „brīvības grāmatas” un, lai nostiprinātos kuršu zemēs, sāka celt mūra pilis. Tāda no 13. – 17. gadsimtam atradusies arī Bruņinieku pilskalnā, kuru šodien pazīstam kā Dzirnavkalnu. Pilī bijusi pirmā lūgšanu kapela Talsos.
Pirms 1403. gada Talsos uzbūvēta pirmā Romas katoļu baznīca uz viena no pakalniem, kurš vēlāk ieguvis nosaukumu Baznīckalns. Tā bijusi neliela koka ēka. Katoļticība līdz 16. gadsimta pirmajai pusei bija Livonijas valsts reliģija, kurai piederēja visi iedzīvotāji, neņemot vērā vēlēšanos vai nevēlēšanos.Bet priesteri nemācēja un nemācījās vietējo iedzīvotāju valodu, tādējādi liedzot sev tuvināšanos tautai, kura paralēli kristietībai turpināja piekopt senču ticības rituālus. Tāpēc pie baznīcas atradies kauna stabs, pie kura pērti senču parašu turpinātāji un baznīcā nenācēji.

Par katoļu baznīcas reformācijas sākumu uzskata 1517. gada 31. oktobri(Ticības atjaunošanas svētki luterāņiem), kad augustīniešu mūks, Vitenbergas universitātes doktors un profesors Mārtiņš Luters (1483 – 1546) pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm 95 tēžu veidā piesita aicinājumu uz disputu (strīdu) par grēku atlaides jautājumiem, jo gāja plašumā indulgenču (grēku atlaides zīmju) pārdošana, ko rosināja greznas dzīves mīļotājs pāvests Leons. M. Luters izvirzīja tēzi, ka no grēkiem nevar atpirkties ar naudu, bet tos var piedot tikai Dievs. Atzīstot Bībeli kā grāmatu ,pēc kuras mācībām cilvēkam jāvadās, M. Luters to pārtulkoja vācu valodā. Ernsts Gliks (1652 – 1705) pārtulkoja latviešu valodā 17. gs. beigās.

Pēc iepazīšanās ar Vitenbergas universitātes teoloģijas doktora M. Lutera reformēto ticības mācību Kurzemes hercogs Gothards Ketlers atzina sevi par tās piekritēju un pārgāja luterticībā. Pēc viņa iniciatīvas izdarītajā baznīcu vizitācijā galma mācītājs Stefans Bīlovs 1566. gadā, atklāja Talsu baznīciņu pussagruvušā stāvoklī.

Hercogs 1567. gada 28. februārī Rīgā sasauca muižnieku sanāksmi, kurā pieņēma lēmumu, kas uzdeva muižniekiem celt jaunas baznīcas.

Tā 16. gadsimtā ap jaunuzcelto skaisto mūra dievnamu veidojās miestiņa centrs. Līdz 17. gadsimtam mirušie glabāti baznīcas pagrabos, bet līdz 18. gadsimta vidum ap baznīcu līdz pat ezeram ierīkota kapsēta. Laukumā pie baznīcas visos laikos aktīvi mutuļojusi dzīve. 19. gadsimtā svētdienu pēcpusdienās tur izklaidējušies muižnieki – noīrētais orķestris spēlējis polkas un maršus, bet muižnieki dejojuši un priecājušies pie klātiem galdiem. Dažreiz svieduši kliņģerus un sīknaudu apkārt stāvošajā ļaužu pūlī.

1905. gada nemieros baznīcas sienu un torni skāruši divi lielgabalu lādiņi, kuru pēdas redzamas vēl šodien (viena no ezera puses, otra tornī – virs ieejas baznīcā). Līdz 1913. gadam laukumā pie baznīcas bijis tirgus, kuram vēlāk ierīkots laukums no Lielās ielas līdz „spricu namam” (ugunsdzēsēju depo). Latvijas brīvvalsts laikā pie baznīcas piektdienās bijis zivju tirgus. Jau ceturtdienas vakaros te sabraukuši jūrmalnieki un novietojuši pajūgus ar preci – kūpinātām reņģēm (sausreņģēm), mazjūras butēm un lučiem. Piektdienu pēcpusdienās no tā visa pāri palikusi tikai zivju smarža.

Pirmā pasaules kara laikā laukumā pie baznīcas soļojuši vācu armijas kareivji.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas Talsos tika dibinātas pirmās aizsargu vienības(1919. g . augustā). Talsu aizsargu pulkam 1922. gadā piešķīra karogu ar nosaukumu „Pirmais Talsu aizsargu pulks”.(No visiem aizsargu pulkiem Talsu pulkam karogs pasniegts pirmajam.) To pasniedza iekšlietu ministrs A. Kviesis. Šie svētki bija pirmais aizsargu spēku demonstrējums Talsu sabiedrības priekšā Baznīcas laukumā. Karogu iesvētīja baznīcā mācītājs Oskars Ernests Martinelli.

Atzīmējot valsts svētkus Latvijas brīvvalsts laikā, Lāčplēša kara ordeņa svētkus – 11. novembri, 18. novembri, 1. maiju pulka vienības rīkoja svinīgas parādes Baznīcas laukumā.

1937. gadā baznīcā pie sienas labajā pusē pielikta piemiņas plāksne Latvijas Brīvības cīņās un Pirmajā pasaules karā kritušajiem Talsu draudzes dēliem. Uzr.: „Tik tie, kas sevi ziedot prot, var tēvu zemi vaiņagot.” 1945. gada 30. martā un 7. aprīlī baznīcā atskaņota L. Garūtas kantāte ar A. Eglīša vārdiem „Latviešu lūgšana Dievam”, piedaloties abiem autoriem.(Šodien kantātes nosaukums – „Dievs, Tava zeme deg”.)

Baznīca vairākkārt pārbūvēta: 1609., 1655. un 1700. gados. 1680. gadā tiek veikts liels remonts. Starp 1707. un 1712. gadu uzcelts jauns akmens tornis bez durvīm. Ap 1730. gadu uzcelta jauna baznīcas kuģa daļa. 1802. gadā pārmūrēti baznīcas mūri un uzlikts kārniņu jumts. 1840. gadā izlabots tornis. 1873. gadā paaugstināti baznīcas mūri un iekšpusē uzbūvēts balkons. 1888. gadā, tikusi pie jauna ģērbkambara, paplašināta ar sānu piebūvēm, tā iegūst krusta celtnes formu. Ap 1910 .gadu Baznīckalnā uzbūvētas ozolkoka kāpnes. 1926. un 1927. gados izdarīti dievnama ārējie un iekšējie remontdarbi, izveidots celiņš ap baznīcu. 1928. gadā ap baznīcu vilkts žogs no kaltiem granīta stabiem ar dzelzs ķēdi. 1937. – 1938. gadam baznīcu elektrificē, tajā tiek iebūvētas apkures krāsnis.

1996. – 1998. gadā atjaunota baznīcas torņa smaile ar gaili un dakstiņu jumta segums, kā arī fasāde un iekštelpas.

2005. gadā veikti lieli remontdarbi, ielikta jauna grīda, iebūvēta vieta korim, jauns altāra galds.

Ārēji vienkārša, celta virzienā no rietumiem uz austrumiem, Talsu baznīca saņem pirmos un pēdējos saules starus. Tās arhitektūrā ieturētas Kurzemes baznīcām raksturīgās vienkāršotās romāņu un gotiskā stila iezīmes ar pusloka logu arkām un piramīdveida torni, kurā divi bronzas zvani ik svētdienas aicina: „Nāciet, jo viss ir sataisīts.” (Lk. 14, 17). Krusts atgādina kristīgo cilvēku atpestīšanu, bet lode – kristietības izplatību visā pasaulē. Gailis aicina saglabāt modrību un tīru sirdsapziņu, atgādinot gadījumu ar apustuli Pēteri. „Un tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās tā Kunga vārdus, ko tas viņam bija sacījis: ”Pirms gailis šodien dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.” Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.” (Lk. 22, 61 – 62).

Mākslas vērtības baznīcā:

  • Nezināma autora darinātais griestu lukturis (1671. g.).
  • Ērģeles, uzstādītas 20. gs. 20. gados. Meistars P. B. Felkners.
  • Altāra glezna „Kristus debesbraukšana” (1876. g.),autors K. Šēnherts no Drēzdenes.
  • Skulptūra „Kristus pie krusta” (17. gs.), autors nezināms.
  • Kaļķakmenī veidota Fišeru dzimtas epitāfija (kapu uzraksts sienā pa labi no altāra), kurā bruņinieks dus zem kaila ozola. Uzraksts tulkojumā: „Še dus Fišeru ģimene no Vīcežiem. Pēdējam no šīs cilts Evaldam Fridrikam Fišeram, miris 1794. gadā – pateicīgais audžu dēls B. Ašenbergs.
  • Epitāfija grīdā, altāra labajā pusē ar uzr. tulk.: „Neaiztiec mani! Lai tu būtu, kas būdams arī nebūtu, svēts lai ir tev šis dižciltīgā un krietnā vīra kaps.”
  • Divas logu vitrāžas, mākslinieks Ludis Bērziņš, Mirdzas Kangares-Matules dāvinājums, 1986. g.
  • Divi bronzas zvani (vecākais 1601. gadā).

Mācītāji

Sākotnēji baznīcā darbojušās 2 draudzes – vācu un latviešu. 1666. gadā tās apvienotas, bet no 1887. gada latviešu draudze pastāv atsevišķi.

Latviešu draudzei zināmi šādi mācītāji:

1566. g. – Nikolaus Vilkens
Pirms 1604. g. – Berends Hesels
1604. – 1611. g. – Askanijs Velmeitijs
1637. g. – Gartiakus Fresers
1637. – 1643. g.- Kalebs Triofors
1644. – 1645. g. – Jūlijs Nikolaus Kolvagens
1667. – 1694. g. – Johans Skultets
1696. – 1710. g. – Jakobs Adolfijs
1710. – 1717. g. – draudze ir vakanta
1717. – 1747. g. – Kristofs Vilhelms Karstens (1718. g. Uz hercoga pavēli bija spiests vietu atdot mācītājam Hespem (1718 – 1720) un pēc tam atkal apstiprināts par mācītāju
1748. – 1785. g. – Ernests Vilhelms Rikmans
1785. – 1801. g. – Heinrihs Antons Atelmeijers
1802. – 1836. g. – Karls Ferdinands Amenda, komponista Ludviga van Bēthovena tuvs draugs
1837. – 1870. g. – Johans Heinrihs Tilings
1870. – 1910. g. – Teodors Kārlis Aleksandrs Vībeks
1912. – 1939. g. – Oskars Ernests Martinelli
1939. – 1946. g. – Jānis Saulītis, pirmais latviešu tautības mācītājs, miris apcietinājumā 1947. gadā Susumanā, Magadanas apgabalā
1947. – 1969. g. – Jānis Matulis, vēlāk arhibīskaps
1970. – 1983. g. – Žanis Dambis
1984. – 1993. g. – Arvīds Brālis
1993. – 1994. g. – Atis Vaickovskis
No 1994. g. – Māris Ludviks.

Vācu draudzes mācītāji:

1562. – 1566. g. – Joahims Šulte vai Šulters
Pirms 1600. g. – Augustins Villems
1600. – 1643. g. – Venceslavs Velmeitijs
1643. – 1666. g. – Pēteris Šliters
1666. – 1887. g. – kopējs mācītājs ar latviešu draudzi
1887. – 1893. g. – Lebrehts Georgs Traugots Greinerts
1893. – 1894. g. – Haralds Gerhards Voldemars Lange
1894. – 1898. g. – Emils Kārlis Moltrehts
1899. – 1909. g. – Johans Jūlijs Ekerts
1910. – 1922. g. – Aleksandrs Bergengrīns
1923. – ………. g. – Eduards Heinrihs Otto Vikbergs
…..līdz 1939. g. – Jenihs