***

noturi Dievs manas rokas
kad es savus mīļos turu
kad bezspēkā gurstu
kad neticot baidos
vai priekā pie sevis bez apvalda velku
noturi Dievs manas rokas
ne manā
bet Tavā Dievs prātā
dievgalds

nāciet viss ir sataisīts

laiks kas jau aizplūst
man vairs nav jāsasmeļ
svece kas lāso
man vairs nav jānotur
grēks ko es daru
man vairs nav jāizpērk
grēks jau ir izpirkts
kauns jau ir apklāts
ļaunums ir saslēgts
skaidrībai ceļš jau ir atvērts
galds jau ir uzklāts
ūdens ir vīnā jau pārvērsts
atvērtas durvis un
pasniegta roka
laiks celties un iet

pie upuru pelniem es kavējos
pīšļus pie kājām sev sargājot
izsalcis slāpstošs un noguris

laiks celties un iet
laiks celties un iet

***

tik viegli
pasmaidīt
no tavām acīm
Kristus manī raugās
un saskatoties mums
par mazliet vairāk
Gaismas
mūsos top

Francijas dienvidu nakts

laiks īsi pirms pusnakts
ir apstājies
cikādes atkal un atkal
tā atkārto vienīgo takti
ka skaņa ieķeras tumsā
un izplūst
cipreses ietiecas debesīs
pārvēršas zvaigznēs
bez nožēlas
zinot ka kritīs un sadegs
pirms atnācis rīts
smaržodams reizē pēc rozēm un kalstošas zāles
augumam piekļaujas gaiss
un neatlaiž vairs
nemanāms pārlaižas eņģelis
nošalko lapotnēs vējš
aizripo akmens
laiks ritumu atsāk
un mirklis par atmiņām
pārvēršas
vai tiešām
tas gājējs uz ceļa man blakus
bij’ mūžīgais Dievs

***

ienākt tā klusi
un būt
nerunāt
nedarīt
nesteigties
necensties varēt par
jebkuru cenu
ļauties kad upe caur vakaru plūst
kad mākonis sameklē vēju
kad laivas pret krastiem
un enkuri pamatu meklē
kad pīlādži logā
un vārdi uz sirds

ienākt tā klusi
un būt
apstāties
stāvēt līdz plaukst
mūžības rozes un
mirkļu sniegpulksteņi
caur mani

***

pirms mirkļa
ja skatās no mūžības puses
pasaule radīta tika

Dievs mazgā rokas pēc darba
un raugās
kā saucu Viņu es Vārdā

***

tā gaismiņa
dvēseles viducī
kā pīrāgā gaļa
un kafijā krējums un cukurs
tā pīrāgs bez gaļas ir
ikdienas maize
bez svētkiem
un kafija rūgta kā
ciešanu bauda
kas mani pa atvaru griež
tā gaismiņa
dvēseles viducī
kā auglība ziedā
un lūgšana svētdienas rītā
lai saistītu mani
ar Mūžīgo Gaismu
un Garu
un darītu brīvu
no tumsas un miglas un bailēm
un ļautu man iet
tā gaismiņa
dvēseles viducī
kā avotā ūdens
un plūsmojot sula pa zariem
es kāpju pār robežām
pasaulē nākot ar spēku
un pārvēršos Dzīvības sulā un Maizē
lai atdotos Mīlestībā