“Glabā, ko tēvs tev pavēl, neatmet to, ko māte tev māca, sien to vienmēr ap savu sirdi, apsaitē to sev ap kaklu- ejot tas tevi vedīs, guļoties tas tevi sargās, kad modīsies, tas tērzēs ar tevi!”
Sakāmvārdi 6:20-22 (Jaunais tulkojums)
Vai pasaulē ir kādas tautas valoda, kurā nebūtu vārdi “māte”,”tēvs”? Kaut tie tiek izrunāti atšķirīgi, bet nozīme ir viena. Ģimene. Ar ko tā sākas? Patiesībā ar katru no mums, ar mūsu vecākiem, ar mīlestību. Tā ir MĀTE, kuras sirdspukstus un vārdus mēs dzirdam, pirms vēl ienākam šajā pasaulē. Tad brīdis vecāku rokās kā maziem, nevarīgiem bērniņiem. Vai esam pajautājuši, kā jutās vecāki, kad pirmo reizi turēja rokās mūs? Vai tā bija laime, prieks un lepnums? Varbūt dvēseles trīsas un rūpes?
Tad sākām spert pirmos solīšus, apgūt pasauli, izzināt visu ap sevi. Kā tad izjutām vecākus? Bērnība, skolas gadi, patstāvīgas dzīves uzsākšana. Kad paraugāmies pagātnē, tas viss notiek tik ātri.
Varbūt šodien jau paši esam vecāki vai vecvecāki, varbūt vienkārši raugāmies radu bērnos. Lai kāda būtu mūsu dzīve, mēs nākam no tā iesākuma, kurš patiesībā ir Dieva ziņā. Varētu sacīt, ka caur vecāku balsīm un vārdiem, kas aicina mūs uz labo, patieso un svēto, mūs uzrunā Dievs. Tādēļ novēlu šajā svētku dienā katram apjaust to labo, ko Dievs mums devis caur mūsu vecākiem un mūsu ģimenēm. Lai ielūkojamies savos atmiņu apcirkņos un pateicamies gan mūsu vecākiem, gan Dievam! Un lai atceramies, ka šajā pasaulē mēs visi tiekam vienoti kopā Dieva ģimenē.
“Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Ikviens, kas darīs Mana Debesu Tēva gribu, ir Mans brālis, Mana māsa un Mana māte,” reiz teica Jēzus, norādīdams uz saviem mācekļiem. (Mateja 12:49)
